9/11 - Nine Eleven – tā Amerikā apzīmēja 2001. gada 11. septembra traģisko notikumu. Bet to uzzināju tikai gadu vēlāk, kad biju devusies uz Ņujorku studēt.
Atceros, 11. septembris bija otrdiena, kad mājās gaidīju cilvēkus uz lūgšanu grupiņu – šūniņu. Biju ieslēgusi televizorā CNN kanālu un ... sākumā ekrānā redzēto uztvēru, kā kādu bojeviku. Tikai rūpīgāk ieskatoties un ieklausoties sapratu, ka tas ir kaut kas nopietnāks. Lidmašīnas ietriekšanos otrajā tornī redzēju tiešraidē. TV komentētāji izteica domu, ka, iespējams, sākas trešais PASAULES karš. Tas bija tik neparasti, būt klāt (ar TV starpniecību) notikumā, kas tieši šajā brīdī notiek otrā pasaules malā un kas var ietekmēt arī mani. Šajā brīdī es nevarēju iedomāties, ka pēc gada 11. septembrī es būšu pirmoreiz Amerikā un tieši Ņujorkā.
Fordamas universitātē šajā dienā bija piemiņas dievkalpojums un tika atklāta piemiņas zīme ar bojā gājušo vārdiem, kuri bija saistīti ar Universitāti. Viņi taču man bija pilnīgi sveši cilvēki, bet jutu, ka acis kļūst miklas. Tepat līdzās cilvēki, kas pazinuši bojā gājušos. Un tad es pirmoreiz līdz kaulam sajutu, ar kādām neredzamām saitēm jūtos saistīta ar cilvēkiem, kurus nekad neesmu pazinusi. Mēs visi esam saistīti kādā dziļākā ar maņām netveramā klātesamības līmenī. Caur šo pieredzi es biju kļuvusi piederīga globālajam ciematam, neatkarīgi no tā, vai es to vēlējos vai nē.
2003. gada sākumā Amerikā pastiprinājās Buša administrācijas organizēta propaganda, lai pamatotu Irākas kara sākšanu. Tika izmantota reliģija – tēze par zobu pret zobu no Vecās Derības. Toties Kristus mīlestības, piedošanas un prieka vēsts no Jaunās Derības oficiālajā propagandā tika ignorēta. Reliģija tika izmantota ideoloģisku mērķu sasniegšanai. Un daudzi visumā labi cilvēki, tam ļāvās. Es kļuvu aculieciniece, ko nozīmē oranžā līmeņa trauksme Ņujorkā. Es piedzīvoju, kā saimniece puspagraba stāvā, kur man bija ierādīta vieta gulēšanai, bija sākusi krāt ūdeni spaiņos, iepirkt produktus, ja nu gadītos kāds kodoluzbrukums vai ķīmiskais... To varētu uztvert komiski, ja vien tas nebūtu tik nopietni. Tas atspoguļojās arī vietējā Bronksas draudzē, kur svētdienas dievkalpojuma laikā, kad, sekojot liturģiskajai kārtībai, vajadzēja apliecināt savu ticību ar „Es ticu”, tika dziedāts „God, Bless America” un tika lūgta svētība ASV karavīriem, kas devās uz Irāku uzsākt karu. Sapratu, ka ārkārtas gadījumā neviens jau nešķiros, vai esmu ārzemniece, vai vietējā. Man var nākties ciest par ASV valdības grēkiem pat tad, ja neatbalstu šādu propagandu.
Kad atgriezos pēc studijām mājās, tad arī manas mājas man bija kļuvušas par daļu no globālā ciemata. Kad saslimu un sešas nedēļas man bija jāievēro gultas režīms, tad mani stiprināja draugu rakstīti e-pasti no aizokeāna. Tā bija savāda sajūta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Garīgā semināra vadība, kur biju uzaicināta lasīt lekcijas, pat neapjautājās, vai man slimības laikā nav vajadzīgs arī kāds garīgs stiprinājums, ko var sniegt tikai priesteris, lai gan dzīvoju netālu un Sv. Franciska baznīcas torņi bija redzami no mana dzīvokļa loga.
Pasaule bija kļuvusi tuvāka. 2004. gada 26. decembra cunami Indonēzijā. Tas vairs nebija notikums otrā pasaules malā, tur kaut kur ar svešiem cilvēkiem. Tur dzīvoja kāds mans kursa biedrs, un tur īsi pirms dabas katastrofas vieslekcijas garīgajā (pa)vadībā lasīja arī mana profesore no Fordamas Universitātes. Varbūt tieši šie studenti būs starp tiem, kas spēs sniegt garīgu mierinājumu cunami cietušajiem?
Manu uzmanību piesaistīja arī naftas kari Nigērijā ap 2008. gadu, jo arī tur dzīvo daži mani kursa biedri – priesteri Antonijs un Augustīns. Augustīns bija pirmais cilvēks, ar kuru sasveicinoties biju redzējusi savu roku starp melnas plaukstas pirkstiem. Vai viņi spēs sēt mieru, lai arī tur dzīvojošo cilšu cilvēku melnas ādas krāsas rokas sasveicinātos viena ar otru draudzīgā sveicienā?
Norvēģijas traģēdija šī gada sākumā lika just līdzi ne tikai šai ziemeļu tautai, bet visiem, kas uztver propagandu kā patiesību un kas neatšķir reliģiju, kas tiek izmantota kā ideoloģija, no reliģijas, kas ir vēsts, lai dotu brīvību gūstekņiem, acu gaismu aklajiem un pasludinātu Kunga Žēlastības gadu (sal. Lk 4). Ceru, ka pēc pusgada plānotais brauciens pie kolēģiem uz Norvēģiju atklās kaut ko vairāk par Labo Vēsti.
Mēs asam daudz ciešāk un pamatīgāk cits ar citu saistīti, nekā mūsu prāts to var iedomāties.Man reizēm liekas, ka visa cilvēce ir kā tāds korallis, kur it kā ir daudz atsevšķu būtņu, bet tās visas kopā veido vienu ļooti ielu būtni ar kopīgu dzīvi un attīstību (palasiet par Lielo Barjerrifu un sapratīsiet, ko es domāju.Un brīžiem liekas dīvaini, ka kataklizmas un traģēdijas, kas notiek mums ģeogrāfiski, vai kulturāli un politiski tuvākās sabiedrībās, mēs līdzpārdzīvojam kā reālas, bet pārējās - kā kaut kur "ārpusē" notiekošas. Vienlaikus tas ir arī saprotami, jo, pieņemsim, par sava brālēna salauzto roku es līdzjutīšu dziļāk (jo es viņu pazīstu un zinu, ko tas viņam nozīmē,
AtbildētDzēstnekā par kāda man personīgi nepazīstama cilvēka tādu pašu negadījumu kaut kur Antiļu salās...varbūt tā izpaužas tas, ka mēs tomēr esam ierobežotas būtnes...?
Paldies, Felicita!
AtbildētDzēstInteresants salīdzinājums ar koralli.
Man nāk prātā meteorologa – matemātiķia Edvarda Lorensa jautājums: “Vai tauriņa spārnu plivināšana Brazīlijā varētu izraisīt viesuļvētru Teksasā?”. Kopš šī jautājuma tauriņa efektu piemin, kad runā par savstarpēji atkarīgiem procesiem globālajā pasaulē.