Kas ir laba Euharistijas svinēšana?

2008. gada 23. augustā Rīgā viesojās Jēzus Sadraudzības jaunievēlētais ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ.  Tikšanās laikā bija iespēja uzdot viņam arī vairākus jautājumus. Šoreiz jautājums par Euharistiju. 

Jautājums par Euharistiju

Varbūt nav tik viegli atbildēt. Saistībā ar Euharistiju. Esmu dzirdējusi, ka Jums ir izdevies vairāk šim jautājumam veltīt savu laiku, pārdomājot šo noslēpumu. Jautājums ir, kā jūsuprāt, varbūt jūs varat padalīties, kā tuvoties Euharistijas noslēpumam, kā to varbūt vairāk iepazīt, iemīlēt un kā šo vēsti par Euharistijas nozīmi dot tālāk citiem.

 Atbilde

Paldies. Labs jautājums. Es esmu mācījis sakramentus daudzus gadus savā dzīvē, un esmu nonācis pie pārliecības, ka visiem sakramentiem ir jāatgūst to nozīmi, no sākotnējās pieredzes (going to original experience). Citiem vārdiem, Euharistija, kā visi citi sakramenti nav kas tāds, ka Jēzus apsēdās un izdomāja: es jums došu septiņus sakramentus. Sakramenti nāk no Baznīcas dzīves, izdzīvojot atmiņas par Jēzu Kristu un Jēzus Kristus dzīvi kopienas vidū. 

Tātad Euharistija, kā visi citi sakramenti, sākas ar kopienas pieredzi un ar kādu ļoti būtisku kopienas vajadzību. Domāju, ka tas var palīdzēt komunicēt vēsti par Euharistiju. Kopienai ir vajadzība būt kopā, ir vajadzība izglītot tās atmiņas. Kopējas atmiņas veido mūsu identitāti. Tātad kopienai ir jānāk kopā un jājūtas vienai Kristū. Atceroties, ko Jēzus darīja, kopiena zina, ko viņiem pašiem ir jādara, tā ir viņu identitāte. Daloties maizē un vīnā, viņi saprot, ka tā ir kristieša dzīve un Jēzus dalījās ar visu. Un mēs arī dalāmies ar maizi un viņu savā starpā, un tad mēs saprotam, ka arī mūsu ģimenēs, laulībās, ar mūsu draugiem, darbā mums ir jādalās. Citiem vārdiem, Euharistijā mēs izpaužam ar simbolu īsā laikā to, kas ir mūsu atmiņas, mūsu ticība, visa mūsu dzīve, tas, kam mēs ticam. Tur nav nekas automātisks attiecībā uz Euharistiju. Maģijas tur nav. Vienkāršs notikums kā ēst un dzert kopā, kurā Kristus nāk mūsu vidū un padara mūs par vienotiem (par vienu).

Lai komunicētu vēsti par Euharistiju citiem, es varu teikt no savas pieredzes Japānā un Filipīnās, ka labākā lieta ir laba Euharistijas svinēšana. Es svinētu Euharistiju pēc tam, kad ir veidota kopiena, ir izveidota draudzība, tad, kad tas ir noticis, ka cilvēki labi jūtas kopā. Svinēt to tiešām kā maltīti. Vēstures gaitā, un arī Jānis Pāvils II to rakstīja enciklikā par Euharistiju, ka mēs esam ļoti daudz akcentējuši ideju par upuri Euharistijā. Priesteris velta upuri Dievam. Bet mēs esam noniecinājuši (neglected) šo ideju par kopējo maltīti, kurā visi esam vienoti. Tas ir upuris, bet tas ir visas mūsu dzīves upuris, un tas ir izteikts šajā maltītes formā.

Laba Euharistija ir tad, kad esam draugi, un atmosfēra ir relaksēta, priecīga, ar dalīšanos, ar labu komunikāciju. Tas, pats par sevi pārliecina, iespaido cilvēkus. Tas palīdz vairāk, nekā daudzi vārdi, liela runāšana.

To pašu varu teikt arī par citiem sakramentiem. Kāda ir vajadzība šeit? Kopiena, identitāte, vienotība, mīlestība, dalīšanās, cerība.

 Liela Euharistijas priekšrocība ir tā, ka katrā kultūrā maltīte ir svarīgākā kopienas kopējā darbība. Tādēļ tā ir vislabākā vieta, kur paust mūsu kopību, vienotību ar Dievu, jo tā ir kopības, komūnijas vieta. Maltītes kvalitāte, nevis ēdienkartes, bet sirds nozīmē parāda, reprezentē kvalitāti mūsu attiecībām ar Dievu. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne

Saistītas tēmas: 
Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?
Pēdējās vakariņas ēšanas paradumu pētnieku skatījumā :)