2008. gada 23. augustā Rīgā viesojās Jēzus Sadraudzības jaunievēlētais ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ. Tikšanās laikā bija iespēja uzdot viņam arī vairākus jautājumus. Šoreiz jautājums par grēksūdzi.
Par grēksūdzi. Sekoju tai pašai shēmai*: tā ir kristiešu atbilde uz noteiktu vajadzību - vajadzību saņemt piedošanu, vajadzību izlīgt. Te arī nekas nenotiek maģiski. Nenotiek kā obligāts pienākums. Mums nav jārunā ar cilvēkiem: ja tu esi katolis, tad tev ir pienākums darīt to un to, un to. Tas nepalīdz. Liela palīdzība ir, ja kopiena ir attīstījusi veidus kā paust to, ka vienalga, kas notiek, Dievs ir ar mums, mums piedod. 1983.gadā Romā bija sinode par izlīgšanu. Teologs no Filipīnām bija šajā sinodē, atbrauca atpakaļ un deva mums kopsavilkumu. Viņš teica: šajā sinodē mēs, bīskapi un teologi, iemācījāmies, atsvaidzinājām atmiņā, ka Dieva piedošana un izlīgšana ir lielāka, nekā Baznīca. Arī izlīgšanas sistēma Baznīcā ir lielāka, nekā grēksūdze.
Sakraments palīdz mums saprast, ka mums ir Dievs, kas vienmēr piedod. Runājot par sakramentu, būtisks punkts ir saprast, ka svarīgāk nekā grēksūdze ir viss kopējais izlīgšanas process. Nekas svarīgs mūsu ticībā un mūsu dzīvē nenotiek momentāni. Tādēļ ātrais ēdiens nav labi. Reālas, būtiskas, svarīgas lietas prasa laiku. Tādēļ grēksūdze un arī piedošana ir tikai viena daļa no garāka procesa. Process ir tāds, ka ja mana sirds ir sākusi novērsties, aiz-griezties no mīlestības, no taisnības, no Dieva, tad man vajag at-griezties, konvertēties, man ir vajadzīgs izlīgšanas process, un tas nenotiek momentāni, tas prasa laiku. Ikdienas metafora - jūs neejat uz grēksūdzi ar mazgāšanas sarakstu. Arī, kad dzirdu grēksūdzi, ja kāds saka man, ka pēdējās divās nedēļās viņš ir dusmojies uz saviem bērniem piecas reizes, es nezinu, ko tas nozīmē. Atslēgas punkts ir nevis tas, vai tās bija piecas, septiņas vai trīs reizes, bet atslēgas jautājums ir, kas notiek ar tavu sirdi, kad tu dusmojies uz cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir svarīgi. Tas ir tas, attiecībā uz ko ir vajadzīga izlīgšana. Ne tikai – es dusmojos piecas reizes, jo varbūt trīs reizes tev bija taisnība, tev bija jādusmojas, bet varbūt ir kaut kas tāds, kas tevi uztrauc, ar ko tu neesi mierā, un kas kaitina tevi, un tam ir vajadzīga izlīgšana. Tādēļ izlīgšanā mēs akcentējam kaut ko tādu, kas kristietībā ir bijis ļoti sen, un tā ir dziedināšana.
Pirmie kristieši tika saukti therapeutues, kas nozīmē dziedinātāji, jo viņi palīdzēja viens otram būt veselumā (whole).
* Iepriekšējais jautājums bija par Euharistiju, kur tēvs Adolfo Nikolas, SJ, paskaidroja, "ka sakramenti nav kas tāds, ka Jēzus apsēdās un izdomāja: es jums došu septiņus sakramentus, sakramenti nāk no Baznīcas dzīves, izdzīvojot atmiņas par Jēzu Kristu un Jēzus Kristus dzīvi kopienas vidū".
Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne
Vēl par līdzīgu tēmu:
Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?
Atbilde
Sakraments palīdz mums saprast, ka mums ir Dievs, kas vienmēr piedod. Runājot par sakramentu, būtisks punkts ir saprast, ka svarīgāk nekā grēksūdze ir viss kopējais izlīgšanas process. Nekas svarīgs mūsu ticībā un mūsu dzīvē nenotiek momentāni. Tādēļ ātrais ēdiens nav labi. Reālas, būtiskas, svarīgas lietas prasa laiku. Tādēļ grēksūdze un arī piedošana ir tikai viena daļa no garāka procesa. Process ir tāds, ka ja mana sirds ir sākusi novērsties, aiz-griezties no mīlestības, no taisnības, no Dieva, tad man vajag at-griezties, konvertēties, man ir vajadzīgs izlīgšanas process, un tas nenotiek momentāni, tas prasa laiku. Ikdienas metafora - jūs neejat uz grēksūdzi ar mazgāšanas sarakstu. Arī, kad dzirdu grēksūdzi, ja kāds saka man, ka pēdējās divās nedēļās viņš ir dusmojies uz saviem bērniem piecas reizes, es nezinu, ko tas nozīmē. Atslēgas punkts ir nevis tas, vai tās bija piecas, septiņas vai trīs reizes, bet atslēgas jautājums ir, kas notiek ar tavu sirdi, kad tu dusmojies uz cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir svarīgi. Tas ir tas, attiecībā uz ko ir vajadzīga izlīgšana. Ne tikai – es dusmojos piecas reizes, jo varbūt trīs reizes tev bija taisnība, tev bija jādusmojas, bet varbūt ir kaut kas tāds, kas tevi uztrauc, ar ko tu neesi mierā, un kas kaitina tevi, un tam ir vajadzīga izlīgšana. Tādēļ izlīgšanā mēs akcentējam kaut ko tādu, kas kristietībā ir bijis ļoti sen, un tā ir dziedināšana.
Pirmie kristieši tika saukti therapeutues, kas nozīmē dziedinātāji, jo viņi palīdzēja viens otram būt veselumā (whole).
* Iepriekšējais jautājums bija par Euharistiju, kur tēvs Adolfo Nikolas, SJ, paskaidroja, "ka sakramenti nav kas tāds, ka Jēzus apsēdās un izdomāja: es jums došu septiņus sakramentus, sakramenti nāk no Baznīcas dzīves, izdzīvojot atmiņas par Jēzu Kristu un Jēzus Kristus dzīvi kopienas vidū".
Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne
Vēl par līdzīgu tēmu:
Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?
Komentāri
Ierakstīt komentāru