Jau kopš pirmdienas ikdienas saņemu informatīvu e-pastu par to, ka šodien, 24.martā notiks tautas protesta akcija pie Saeimas un Rīgas pils. E-vēstulē ir informācija arī par tām organizācijām, kas atbalsta vai piedalīsies šajā pasākumā. Starp tām interesanti ir konstatēt Kristīgi Demokrātiskā savienības vārdu. Visnotaļ apsveicami, ka sociālā taisnīguma jautājumu risināšanā iesaistās arī kristiešu organizācija. Tomēr jāpiebilst, ka kristiešu vidē pie mums ir bieži vērojama diezgan pasīva attieksme pret iesaistīšanos šādās akcijās, neizpratne par sociālajiem jautājumiem. Te laikam nav ko vainot pašus ierindas kristiešus, jo no tiem, kas kāpj kancelē, diemžēl reti kāds runā par šiem jautājumiem vai mudina kristiešus studēt Baznīcas sociālos dokumentus, enciklikas, Bībeli no šāda skata punkta.
24. marts ir datums, kas daudziem kristiešiem pasaulē, kas interesējas un iestājas par sociālo taisnīgumu, liek pieminēt Salvadoras arhibīskapu Oskaru Romero viņa nāves gadadienā. Arhibīskapu Romero (1917-1980) esmu jau pieminējusi arī kādā iepriekšējā ierakstā „Jēzus - mūsdienās?” Viņš bija kļuvis par izcilu aizstāvi nabagiem, strādniekiem, zemniekiem un apspiestajiem valstī, kurā valdīja militārā diktatūra. Lasot viņa sprediķus un runas, rodas pārliecība, ka viņš apzinājās, ka viņa teiktais var novest pie tā, ka viņš tiks nogalināts. Tie, kas neizprot vai nenojauš par transcendentālo dimensiju, uzskata, ka runāt par sociālo netaisnību nozīmē iesaistīties politikā. Patiesībā, tas ir runāt Dieva vārdā, kam rūp taisnīgums arī uz zemes. Visos laikos ir tikuši apsūdzēti pravieši. Lai atceramies kaut vai pravieša Jeremija nāvi. Kad pravietiskā balss rada apgrūtinājumu to cilvēku sirdsapziņai, kas ir savtīgi, vai tiem, kas būvē pretēji Dieva plāniem, tad pravietis ir traucēklis, kuru cenšas novērst, nogalināt, iemest kādā bedrē vai bunkurā, vajāt, neļaut izteikties.
Tomēr pravietis var teikt tikai to, ko saka. Pravieša aicinājums ir runāt par sociālo grēku un aicināt uz atgriešanos pie Dieva. Pravietis Jeremija bieži lūdzās, lai Dievs atbrīvo viņu no šī krusta – būt par pravieti:
„Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus.” (Jer 20, 7-9)
Arhibīskaps Romero tika nogalināts Sv.Misē 1980. gada 24. martā. Konsekrācijas laikā paceltais biķeris izlija un Kristus asinis sajaucās ar arhibīskapa asinīm. Viņš dzīvoja laikā, kad viņa valstī valdīja militārā diktatūra. Dienu pirms savas nogalināšanas viņš bija vērsies pie policistiem un zaldātiem un teicis: „Brāļi, jūs nākat no tās pašas tautas; jūs nogalināt savus zemniekus... Neviens karavīrs nav spiests paklausīt pavēli, kas ir pretēja Dieva gribai... Dieva vārdā, tautas, kas cieš vārdā, es jūs prasu – es jūs lūdzu – es jums pavēlu Dieva vārdā izbeigt represijas!”
Es vēl nezinu, kāds ir šodien notikušās protesta akcijas rezultāts. Tomēr man šķiet zīmīga sakritība – 24. marts – datums, kad tiek pieminēts arhibīskaps Romero kā sociālā taisnīguma ikona, un 24.marta protesta akcija pie mums. Alberts Einšteins ir teicis, ka nejaušība ir tad, kad Dievs vēlas palikt anonīms (Coincidence is God's way of remaining anonymous). Sagadīšanās, nejaušība, bet man gribas ticēt, ka tā ir zīme, kuru ir sagādājis Kāds, kas ļoti vēlas, lai arī Latvijā cilvēki iesaistītos un līdzdarbotos tādas pasaules radīšanā, kas ir labāka un taisnīgāka nekā esošā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru