Vakar vakarā ielidoju Rīgā no Frankfurtes. Biju nepilnu nedēļu pavadījusi Eiropas garīgo vadītāju organizācijas - Spiritual Directors in Europe ikgadējā konferencē, kas šogad notika Vācijā. Neskatoties uz nelielo nogurumu, noskaņojums bija ļoti pozitīvs. Kā jau vienmēr - atgriežoties mājās.
Pirms lidmašīnas nosēšanās stjuarts aicināja pasažierus, lai nokļūtu pilsētā, izmantot zaļos airBaltic taxi pakalpojumus un brīdināja, ka esot saņemtas sūdzības par krāpšanos Mercedes taksometros. Var jau domāt, ak, cik labi, ka tā pabrīdina, tomēr... mani neatstāja sajūta, ka kāds man grib atņemt māju sajūtu. Kurš gan gribētu par savām mājām vietu, kur krāpjas?
Kad izkāpām no lidmašīnas un autobuss veda uz lidostas ēku, tad tumsā diezgan grūti bija saskatāms neuzkrītošais uzraksts Lidosta "Rīga", toties pāri visam kaut kur augstu tumsā slējās logo sarkaniem burtiem Lukoil. Vai te ir manas mājas? Vai es patiešām esmu nokļuvusi mājās? Varu tikai iztēloties smaidu uz lūpām un savu prieku, ja Lukoil vietā būtu ieraudzījusi kaut vai uzrakstu "Laima", "Lāču rupjmaize" vai tamlīdzīgi. Vai tiešām krāpšanās un Lukoil ir tās pirmās un būtiskākās lietas, ar kurām būtu jāsaskaras, ielidojot Latvijā?
Es nerunāšu par Latvijas tēlu, kāds varēja rasties gan tiem pasažieriem, kuru galapunkts bija Rīga, gan tiem, kuri nokļuva Rīgā, caurbraucot uz kādu no Somijas pilsētām, kuru lidmašīnu reisi arī tika izziņoti salonā pirms nolaišanās. Man šī atgriešanās mājās raisīja pārdomas par nākamajā nedēļā gaidāmo Pelnu Trešdienu, kad atbilstoši Baznīcas liturģiskajam kalendāram sāksies Gavēņa laiks. Gavēņa laiks, kad parasti sprediķos dominē vārds "grēks" dažādos vārdu savienojumos un locījumos - grēku nožēlas laiks, iedzimtais grēks, atgriezieties no grēka un līdzīgi. Jā, tas ir pareizi un atbilstoši šim liturģiskajam laikam, tomēr ... man šķiet, ka šajā "grēka" crescendo tiek pārāk akcentēta vainas apziņa un pazūd būtiskākais - tas, ka mēs, kristieši, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības.
Vārdam "grēks" nāk līdzi daudz neveselīgu blakus nozīmju, kas rada problēmas to izprast pareizi. Lielāko tiesu vārds „grēks” nesaistās ar atsvešinātības vai nošķirtības stāvokli. Tā vietā tas vispirms asociējas ar nepiedienīgu uzvedību, personisku morālu necienīgumu. Bet tie patiesībā ir tikai simptomi, nevis stāvoklis. Cilvēki, kas ir nošķirti no Dieva, darīs muļķīgas lietas. Bet šo nošķirtības, atsvešinātības stāvokli, kas ir pamata nozīme vārdam „grēks”, viņi ir izvēlējušies, tā ir jebkura dzīve ārpus „dārza”, kurā Dievs ir sākotnēji ielicis cilvēku. Grēks raksturo stāvokli, kad cilvēks dzīvo ārpus vienotības, kad tas, kas ir daļa, izliekas par to, ka ir veselums. Tas nozīmē zaudēt jebkuru iekšējo pieredzi, kas tu, cilvēks, esi Dievā. Šis „kas” nav nekas tāds, ko cilvēks var nopelnīt vai iegūt, vai sasniegt ar darbu, jo mums tas ir jau dots.
Pirms lidmašīnas nosēšanās stjuarts aicināja pasažierus, lai nokļūtu pilsētā, izmantot zaļos airBaltic taxi pakalpojumus un brīdināja, ka esot saņemtas sūdzības par krāpšanos Mercedes taksometros. Var jau domāt, ak, cik labi, ka tā pabrīdina, tomēr... mani neatstāja sajūta, ka kāds man grib atņemt māju sajūtu. Kurš gan gribētu par savām mājām vietu, kur krāpjas?
Kad izkāpām no lidmašīnas un autobuss veda uz lidostas ēku, tad tumsā diezgan grūti bija saskatāms neuzkrītošais uzraksts Lidosta "Rīga", toties pāri visam kaut kur augstu tumsā slējās logo sarkaniem burtiem Lukoil. Vai te ir manas mājas? Vai es patiešām esmu nokļuvusi mājās? Varu tikai iztēloties smaidu uz lūpām un savu prieku, ja Lukoil vietā būtu ieraudzījusi kaut vai uzrakstu "Laima", "Lāču rupjmaize" vai tamlīdzīgi. Vai tiešām krāpšanās un Lukoil ir tās pirmās un būtiskākās lietas, ar kurām būtu jāsaskaras, ielidojot Latvijā?
Es nerunāšu par Latvijas tēlu, kāds varēja rasties gan tiem pasažieriem, kuru galapunkts bija Rīga, gan tiem, kuri nokļuva Rīgā, caurbraucot uz kādu no Somijas pilsētām, kuru lidmašīnu reisi arī tika izziņoti salonā pirms nolaišanās. Man šī atgriešanās mājās raisīja pārdomas par nākamajā nedēļā gaidāmo Pelnu Trešdienu, kad atbilstoši Baznīcas liturģiskajam kalendāram sāksies Gavēņa laiks. Gavēņa laiks, kad parasti sprediķos dominē vārds "grēks" dažādos vārdu savienojumos un locījumos - grēku nožēlas laiks, iedzimtais grēks, atgriezieties no grēka un līdzīgi. Jā, tas ir pareizi un atbilstoši šim liturģiskajam laikam, tomēr ... man šķiet, ka šajā "grēka" crescendo tiek pārāk akcentēta vainas apziņa un pazūd būtiskākais - tas, ka mēs, kristieši, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības.
Ja palūkojamies uz kristiešu radīšanas stāstu, tad tajā ir norāde, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kas ir pilnīgi pozitīvs pamats. Mēs bieži dzirdam šo frāzi un iespējams pat neaizdomājamies, ko tā pasaka par mums. Mūsu izcelsme ir dievišķa, mūsu kodols, būtība ir 'iedzimtā svētība', nevis iedzimtais grēks. Tas nozīmē, ka mūsu pirmsākums ir pilnīgi pozitīvs, kā Bībelē teikts - „tas bija ļoti labs” (Rad 1, 31). Mums ir kāda laba vieta, kur atgriezties mājās. Mājās, kur esam pieņemti, saprasti, mīlēti.
Šī ir vieta, kur mēs cenšamies atgriezties, jo mūsu ceļā ir daudz apkārtceļu, daudz ienaidnieku, kas iesēj (Mt 13, 25) mūsos tās pašas šaubas, ar kurām tika kārdināts Jēzus: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad ....” (Mt 4, 3 un 6). Bībele ar dažādu stāstu palīdzību mēģina atspoguļot cilvēces pozitīvo vienību ar Dievu. Patiesībā, tieši šis labais, pilnīgi pozitīvais pirmsākums ir pamats tam, kāpēc mēs vispār varam runāt par atgriešanos. Ja nebūtu šī pilnīgi pozitīvā pirmsākuma, tad mums taču nebūtu kur atgriezties. Bet vai Baznīcā, sākoties Gavēņa laikam, runājot par grēku, netiks piemirsts šis pozitīvais pamats? Līdzīgi kā man, ielidojot Rīgā, radās iespaids, ka te jau nekā pozitīva nemaz nav.
Vārdam "grēks" nāk līdzi daudz neveselīgu blakus nozīmju, kas rada problēmas to izprast pareizi. Lielāko tiesu vārds „grēks” nesaistās ar atsvešinātības vai nošķirtības stāvokli. Tā vietā tas vispirms asociējas ar nepiedienīgu uzvedību, personisku morālu necienīgumu. Bet tie patiesībā ir tikai simptomi, nevis stāvoklis. Cilvēki, kas ir nošķirti no Dieva, darīs muļķīgas lietas. Bet šo nošķirtības, atsvešinātības stāvokli, kas ir pamata nozīme vārdam „grēks”, viņi ir izvēlējušies, tā ir jebkura dzīve ārpus „dārza”, kurā Dievs ir sākotnēji ielicis cilvēku. Grēks raksturo stāvokli, kad cilvēks dzīvo ārpus vienotības, kad tas, kas ir daļa, izliekas par to, ka ir veselums. Tas nozīmē zaudēt jebkuru iekšējo pieredzi, kas tu, cilvēks, esi Dievā. Šis „kas” nav nekas tāds, ko cilvēks var nopelnīt vai iegūt, vai sasniegt ar darbu, jo mums tas ir jau dots.
Bibliskā atklāsme ir par atmodu, nevis par pilnveidošanos. Cilvēks nevar tur nokļūt, cilvēks tur var vienīgi būt. Cilvēki bieži vien šim būt Dievā notic ar grūtībām un uzskata, ka tas ir pārāk labs, lai būtu patiess. Tikai pazemīgie to var saņemt, pieņemt, jo tas apliecina Dievu vairāk, nekā mūs pašus.
Komentāri
Ierakstīt komentāru