Arhibīskapa Stankeviča vīzija par garīgo atdzimšanu

Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs par garīgo atdzimšanu un brīvību.

Tikai pavisam nesen izlasīju vairākas intervijas ar jauno Rīgas arhibīskapu – metropolītu Zbigņevu Stankeviču, kuras viņš bija sniedzis pagājušā gada nogalē. Viņš jau agrāk tika uzsvēris, ka viņa galvenā prioritāte jaunajā un atbildīgajā amatā būs Latvijas garīgā atmoda un atdzimšana. Intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pat   izsakās, ka viņa visraksturīgākā īpašība, kas viņu atšķir no daudziem citiem, ir brīvība.

Intervijā žurnālam Rīgas Laiks (Decembris 2010) viņš saka, ka kristietības loma pasaulē ir atgādināt cilvēkam, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, un tam varētu piekrist. Intervijā ziņu aģentūra LETA (24.12.2010.) viņš saka: „Lai mūsu sabiedrība varētu atdzimt, mums vajag godīgi nosaukt prioritātes un runāt par šīm lietām.” Tomēr mani pārņem apmulsums, kad mēģinu intervijās atrast skaidri nosauktas prioritātes, jo atrodu tikai adaptētu A. Maslova vajadzību piramīdu. Kā viņš pats to paskaidro, tad vispirms ir materiālās pamatvajadzības, tad dvēseliskās jeb kultūras vajadzības, no kā izriet kultūras dziedināšanas nepieciešamība. Kad ir apmierinātas šo līmeņu vajadzības, tad visbeidzot pats būtiskākais ir cilvēka personiskās attiecības ar Dievu, komunikācija ar dievišķo, tiekšanās uz transcendentālo, svēto, sacrum. Vai tās ir domātas kā prioritātes, par ko būtu jārunā? Manī paliek apmulsums, jo vajadzību piramīdas piesaukšana, kā es to jūtu savā dziļākajā būtībā, ir lieka un nevajadzīga, ja tiek runāts par garīgu atmodu, atdzimšanu.

Lai arī arhibīskaps LETA intervijā atkārto, ka evaņģēlijs ir atbilde uz cilvēka dzīves visvairāk sasāpējušajiem jautājumiem, uz cilvēka gara slāpēm, es tikai brīnos, kāpēc arhibīskapa intervijās neparādās kaut neliela norāde un paskaidrojums, kādā veidā evaņģēlijs ir tā atbilde. Gan evaņģēlija piesaukšana, gan aicinājums uz garīgu atdzimšanu, manā skatījumā, arhibīskapa intervijās paliek deklarācijas līmenī, un tas no šī līmeņa Baznīcas vadītāja ir nepietiekami.

Kā tas ir vēsturiski nepārprotami atklājies, tad garīgas atmodas priekšnoteikums nekad nav bijis te piesaukto pirmo divu līmeņu vajadzību apmierināšana. Arī atdzimšana nenotiek, sekojot te minētajiem vajadzību līmeņiem. Atdzimšana notiek (ak, cik nepopulāri!) caur nāvi – ir kaut kam jāmirst – vecajiem priekšstatiem, prioritātēm, stereotipiem, aizspriedumiem, vērtību sistēmai u.tml., lai varētu nākt jaunais, lai notiktu atdzimšana. Jēzus Jāņa evaņģēlijā to izsaka šādi: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ 12, 24). Lai cik rūpīgi pārlasīju intervijas, tur neatradu ne vismazāko norādi, ka kristietība garīgas atdzimšanas jautājumu skata nāves un atdzimšanas, augšāmcelšanās kontekstā. Tas patiesībā ir viens no centrālajiem vēstījumiem Evaņģēlijā un šis notikums tiek svinēts kristiešu Lieldienās.

Evaņģēlijs neaicina ignorēt cilvēka dzīvei nepieciešamās lietas, arī materiālās, bet norāda uz prioritāti, proti, „dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs [dzīvei nepieciešamās] lietas taps piemestas” (Mt 6, 33). Tas nenozīmē, ka kristietis ir tāds cilvēks, kas tikai lūdz Dievu un gaida, kad ceptas pīles kritīs no debesīm mutē. Nē, tā ir karikatūra tiem gadījumiem, kad nereti tiek pārprasta kristietība. Tomēr neapšaubāmi prioritāte te tiek norādīta, neignorējot un neizslēdzot, bet ietverot arī citas dzīvei nepieciešamās lietas.

Pamats, kāpēc kristietība var tik droši runāt arī par visu citu dzīvei nepieciešamo lietu apmierināšanu, ir tas, ka kristietība no jebkuras citas reliģijas atšķiras ar kādu ļoti būtisku lietu – proti, ar inkarnāciju, ar Dieva iemiesošanos cilvēkā, Dieva cilvēktapšanu. Ne velti, šis ir otrs no svarīgākajiem notikumiem Liturģiskajā gadā, ko kristieši svin Kristus dzimšanas svētkos. Ko tas nozīmē? Tas praktiski nozīmē ļoti daudz! Dievs ir kļuvis cilvēks un Viņam nav svešs nekas no tā, kas ir būtisks mums, cilvēkiem, tajā skaitā arī dzīvei nepieciešamās lietas.

To labi paskaidro katoļu teologa Alberta Nolena (Albert Nolan) teiktais nesen latviski iznākušajā grāmatā Jēzus vērtības mūsdienās: „Daudzi nabadzīgi cilvēki nevar iegādāties kvalitatīvus pārtikas produktus. Daudziem, kas strādā, nav pietiekami daudz laika atpūtai. Kad šie cilvēki pauž vēlmi pēc cilvēcīgākas, veselīgākas dzīves, viņi nedara kaut ko „negarīgu”. Viņi cīnās par tiesībām dzīvot ar to garīgumu, kuru mums piedāvā Jēzus.” Tāpēc var teikt, ka būtībā dzīves nepieciešamību apmierināšana ir dzīšanās pēc Debesu valstības. No šāda kristīga skatupunkta raugoties, Maslova vajadzību piramīdas piesaukšana, ir lieka un nevajadzīga.

Es tikai brīnos, vai vajadzību līmeņu izklāsts, runājot par garīgo atdzimšanu ir politkorektuma ieturēšana attiecībā pret sabiedrību, kas citu valodu varētu nesaprast, vai arī arhibīskapa dziļa personiska pārliecība.

***

Vēl kādu negaidītu pārsteigumu man sagādāja, ka arhibīskaps Stankevičs intervijā žurnālam Rīgas Laiks teica, ka „protams, tas ir normāli, ka biznesa struktūra ir orientēta uz peļņu”. Jā, tas patiešām ir sabiedrībā vispārpieņemtais uzskats, kas tiek uzskatīts gandrīz vai par aksiomu. Šis uzskats tiek izmantots, lai racionalizētu un attaisnotu jebkuru peļņu. Tomēr es atkal mulstu un brīnos, kāpēc arhibīskaps šajā jautājumā nerunāja par kristīgiem darba garīguma pamatprincipiem?

No šī kristīgā skatupunkta raugoties uzņēmējdarbības primārais mērķis nav peļņas gūšana, bet, pirmkārt, kopīgā labuma, sabiedriskā labuma radīšana. Biznesa struktūrai būtu jābūt orientētai uz to, lai tā sabiedrībai ražotu tādas preces un produktus, piedāvātu tādus pakalpojumus, kas nodrošina kopīgo labumu, ceļ sabiedrību, nevis to degradē. Šis princips netiktu ievērots gadījumā, ja, piemēram, biznesa struktūra orientētos un mākslīgu vajadzību radīšanu, lai tikai gūtu peļņu.

Otrkārt, darbam ir jābūt tādam, kas dod cilvēkam personisko izaugsmi, piepildījumu. Šīs cilvēciskās vērtības ir saistītas ne tikai ar darbinieka zināšanām un tehniskām iemaņām, lai darbu padarītu labi, bet arī ar lepnumu par veicamo darbu, un to, ka tā vērtību atzīst sabiedrība. Uzņēmējdarbība šajā gadījumā būtu jāveic ar tādām metodēm un līdzekļiem, kas respektē cilvēka cieņu, ļauj cilvēkam sajust savu vērtību. Tāds darbs baro sirdi un dvēseli. Kad abi šie pamata principi ir harmonijā, tad ir veselīgs un līdzsvarots darba garīgums, kas neizslēdz ienākumu gūšanu, kuri ir nepieciešami, lai uzturētu un attīstītu uzņēmējdarbību un ļautu arī cilvēkam apzināties sava darba sabiedrisko vērtību.

Es tikai brīnos, ka par kristīgiem principiem un kopējo labumu uzņēmējdarbībā arhibīskapa intervijā mēs lasām kaut ko citu. 

***

Pēdējais jautājums, kuru šeit aplūkošu un kas mani musināja lasītajās intervijās, ir kāds īss sarunas fragments no intervijas žurnālam Rīgas Laiks. Arnis Rītups jautā: „Kas ir jūsu visraksturīgākā pazīme? Tā īpašība, kas jūs atšķir no daudziem citiem?” Arhibīskaps atbild: „Brīvība.” Vai tas būtu jāsaprot, kā personisks sasniegums, kuru citi nav sasnieguši, kura citiem nav? Vai arī tas ir jāuztver kā sevis pretnostatījums pret daudziem citiem cilvēkiem sabiedrībā, Dieva tautā, kuriem ir iekšējas brīvības un garīga brieduma kvalitāte?

Tālāk Rītups lūdz paskaidrot un seko atbilde: „Brīvās izvēles iespēja jau ir katram cilvēkam. Bet es cenšos dzīvot saskaņā ar savu pārliecību un rīkoties kā cilvēks, kurš objektīvi izvērtē situāciju, tad pieņem lēmumus un tos īsteno, neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem.” Bet arī te jājautā - ko nozīmē objektīvi izvērtēt situāciju? Vai ir tāda vieta uz pasaules un Visumā, kur cilvēks varētu nostāties un teikt: „Tagad es varu situāciju izvērtēt objektīvi.” Patiesībā viss būs redzējums no kāda noteikta skatupunkta, un tas ir subjektīvi. Ieklausoties un uzklausot citu līdzcilvēku viedokli, cilvēks var iegūt plašāku un daudzpusīgāku skatījumu uz lietām un notiekošo, bet arī šajā gadījumā tas nevar pretendēt uz objektivitāti.

Tā, manā skatījumā, ir liela alošanās domāt, ka varam kaut ko izvērtēt objektīvi. Pat ja cilvēks kaut uz mirkli pieļauj, ka viņa skatījums ir tas objektīvais, tad tādā gadījumā viņam atkrīt nepieciešamība ieklausīties un ņemt vērā un citu cilvēku viedokļus un attiekties ar cieņu pret citiem cilvēkiem. „Objektīva situācijas izvērtēšana” satur sevī potenciālu kļūt par ļoti bīstamu īpašību, īpaši kombinācijā ar varu.

Intervijas lasīt bija interesanti un rosinoši, tomēr atzīšos, tas ko es kā sabiedrības un Baznīcas locekle gaidīju, bet nesagaidīju, ir tas, ka cilvēks R.-katoļu Baznīcas arhibīskapa amatā, kas ir arī sava veida garīga līdera amats, runājot par garīgo atdzimšanu, paudīs viscaur kristīgā skatījumā iesakņotu viedokli..

Kad biju maza meitene un bija laiks, kad katoļi gaidīja, kurš tad tiks iecelts par jauno arhibīskapu, tad atceros, ka mans tēvs teica, ja kādu liks, tad tas būs Jānis Pujats. Tā arī notika. Jānis Pujats bija mana tēva un viņa paaudzes arhibīskaps.

Kad pagājušajā vasarā tika paziņots jaunā arhibīskapa vārds, man tas nebija pārsteigums. Jau kādus desmit gadus mana sirds zināja, kurš tas būs. Patiešām, pagājušā gada vasarā tika iecelts pr. Zbigņevs par arhibīskapu. Tomēr viņam vēl ir jākļūst par manu arhibīskapu. Un to arī novēlu!