Laulība, kas slēgta Debesīs

Laulība tiek slēgta Debesīs. Kā tas var būt, kā tas var notikt?

Iespējams, tas daudziem paliek LIELS NOSLĒPUMS un tāpēc šie vārdi izraisa skepsi, neticību, neizpratni. Citi, savukārt, šos vārdus pārprot un uzskata, ja laulība tiks slēgta baznīcā, priestera priekšā, tad tas būs garantija tās stabilitātei, ilggadībai un mīlestībai. Un, ak, kā viņi viļas, kad nevar vairs sadzīvot kopā... Tad nereti tiek meklēti aizbildinājumi, dažādi skaidrojumi un vainīgie... Un aiz tā ir aizlauztas dzīves, izmisušas sirdis. 

Laulība tiek slēgta Debesīs. Arī man šie vārdi bija LIELS NOSLĒPUMS, ilgus gadus. Tomēr man bija ticība, ka šajos vārdos ir patiesība. Es tikai nezināju, kā tas var notikt, tomēr es ticēju, ka tas var notikt. Varbūt te jāpateicas manai bērnības pieredzi, manam tēvam? Viņš bija diezgan sabiedrisks cilvēks un savas dzīves laikā bija sapazīstinājis 18 pārus, kas apprecējās un tā arī palika kopā līdz pat mūža beigām. Tas viss notika manā bērna acu priekšā. Tagad domāju, ka manam tēvam bija dāvana - pamanīt tos, kuri sader kopā. Varbūt kaut kas no šīs dāvanas ir arī man. Kad manā dzīvē norisinājās šis STĀSTS, tēvs jau bija aizsaulē. Bet kas to zina - varbūt tieši viņš no savas puses piepalīdzēja, lai tas tā notiktu. 

Šis ir veltījums manam tēvam.   

Pirmā satikšanās

Kārlis: 2001. gada jūnija beigās pēc Jauniešu dienām Aglonā, braucot uz mājām šoseja no Preiļiem uz Līvānu pusi bija tukša, ceļš labs, diena skaista, tikai vēl kāda mašīna no tām pašām Jauniešu dienām brauca uz Rīgas pusi.  Gribas jau ātrāk tikt mājās, patīk arī braukt mazliet žiglāk, nekā oficiālie noteikumi to paredzējuši, sīks prieciņš arī par katru mašīnu, ko izdodas apdzīt. Nu uzspiedās mazliet vairāk uz gāzes pedāļa, bet te – izlien no krūmiem kāds ar koši zaļu vesti un rūtainu koku rokā – ceļu policija. Ko tur darīt, par ātru bija, jāatzīst. “Esat pārsniedzis ātrumu, pienāciet pie mašīnas, lūdzu,” tā ceļu policists. Ko darīsi, eju. Mašīnu gan viņi iedzinuši dziļi krūmos pa sānu celiņu. Ar policistu vienojamies par 5 latiem skaidrā naudā uz vietas, ar kvīti, protams.

Atpakaļ uz mašīnu ejot bija laba sajūta, ka esmu tik lēti “ticis cauri”, jo ātrums bija mazliet lielāks. Te redzu, ka neesmu vienīgais “upuris”, nāk pretī smaidīdama viena jauna dāma, kaut kur varbūt arī iepriekš redzēta, saprotu, ka arī no jauniešu dienām. Tāda jau tiem ceļu policistiem daba, cilvēki veltījuši savu laiku Dievam par godu, bet viņi te ķer ceļmalā visus pēc kārtas... Bet rūgtums nepaliek, katram tiešām labi jādara savs darbs...

Marika: ieraugot Kārli tiešām smaidīju. Pirmo reizi policija bija mani noķērusi pārkāpjam braukšanas ātrumu, jo tiešām pēc vairāku dienu ilgā pasākuma vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Smaidīju par to, ka Dievs ir atradis TĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties. Sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?

Kārlis: Aizbraucu Rīgā, gāju pie kustības “Par dzīvību!” jauniešiem sakarā ar kādiem darbiņiem,. Diāna saka, ka viņa esot bijusi Marikas mašīnā un redzējusi, ka mani arī esot “noštrāfējuši”. Tātad tā jaunā dāma bija Marika? Izdaru secinājumu, jo biju ar Mariku ar dažām elektroniskajām vēstulēm pirms tam apmainījies dažādu Baznīcas kalpojumu sakarā. Var jau būt, ka kādas sajūtas manī bija sākušas augt jau pirms tam, bet šī bija tā reize, kad iemācījos salikt Marikas vārdu kopā ar cilvēku. Marikas smaids palika atmiņā (jo bieži tādus smaidus redzēt neiznāk), tomēr tad vēl centos pats sevī veidot citas “intereses” un tālākiem notikumiem kādu laiku vēl vajadzēja pagaidīt.

Atkal skolas solā (Mācību kurss ‘Ticības un dzīves integrēšana’)

2001. gada sākumā Marika aicināja cilvēkus uz KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA organizētu mācību programmu “Ticības un dzīves integrēšana”. Kaut kā iznāca mums arī personiski par šo kursu parunāt. Iekšēji sajutu, ka šāds kurss, acīmredzot, ir tieši tas, kas man bija vajadzīgs manā tālākajā ticības ceļā – labāk saprast, kā tās lietas, kurām es ticu, veido vienotu sistēmu ar tām lietām, kuras es daru ikdienas praktiskajā dzīvē. Pirms kāda laika biju pat domājis par aicinājumu uz garīgo kārtu, tomēr tajā laikā šis aicinājums nerealizējās, un biju nonācis līdz viedoklim, ka pareizāk varētu būt censties izdzīvot ticību Dievam caur mazajām ikdienas lietām, ar kādām man, tāpat kā citiem cilvēkiem nākas sastapties. Tomēr kaut kas nebija īsti labi, tādēļ šāds kurss, kas varētu šīs lietas palīdzēt sakārtot, šķita kā paša Dieva svētība. Četras nedēļas nogales pusgada laikā, protams, šķita daudz, ņemot vērā manu noslodzi gan darbā, gan dažādās citās lietās, tomēr bija sajūta, ka šīs lietas ir dziļākas un tādēļ tieši tās ir tās, kurām man šis laiks būtu jāatrod.

Kursa sākums bija daudzsološs – pirmā nedēļas nogale bija veltīta savu sajūtu labākai pazīšanai, lai saprastu, kuras no manām iedvesmām tuvina Dievam, bet kuras – attālina no Dieva. Sapratu arī, ka teoloģiskā refleksija – savas dzīves saistības ar Svētajiem Rakstiem analīze, kas paredzēta uz trešo nedēļas nogali, aprīļa beigās, man varētu būt īpaši būtiska.

(Turpinājums sekos)