Kārlis: Pēc savas augšāmcelšanās Kristus devās pie saviem mācekļiem un sūtīja viņus pasaulē. Arī katrs no mums, mēs tiekam kaut kur sūtīti, vai mēs to paši apzināmies labi, vai nē. Meditācijā ar attiecīgo Svēto Rakstu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 20. nodaļas uzdevu savā garā šo jautājumu Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. “Kur Tu mani sūti, Kungs?” Atbilde, ko garā saņēmu, mani dziļi pārsteidza un tūlīt piepildīja ar lielu prieku: “Aizej, izveido šo ģimeni …”. Es uzreiz zināju, ka ja tā patiešām ir Dieva griba, tad Viņš to būs ierakstījis arī otra cilvēka sirdī, neliekot man sagaidīt brīnumus, bet visās lietās un vienmēr aicinot paļauties tikai uz Viņu. Šajā brīdī vēl tikai garā jautāju Marikai, vai viņa to dzird? Vēl vajadzēja paiet dažām rekolekciju dienām un vajadzēja man pēc tam atbraukt uz Latviju, lai vēl tad nākamās dienas vakarā saņemtu apstiprinājumu no Marikas šīm manām izjūtām.
Marika: Pēc rekolekcijām nākamās dienas vakarā Kārlis atnāca ciemos. Atvēru durvis un ieraudzīju viņam rokās vienu sarkanu rozi. Tā bija pirmā reize, kad no Kārļa saņēmu ziedus un es sapratu, kas bija noticis rekolekcijās. Es nezināju KĀ tas bija noticis, bet es zināju KAS bija noticis. Kārlis ļoti atklāti un sīki stāstīja par rekolekcijām, es ar interesi klausījos. Es daudz klausījos. Es apbrīnoju Kārļa atklātību - viņš uzticēja man dziļu lūgšanu pieredzi, lai gan pagaidām mēs bijām tikai paziņas. Pirms stāstīt par fragmentu par mācekļu sūtīšanu pasaulē, viņš mēģināja mani sagatavot tam, ko viņš stāstīs. Bet es to jau zināju. Es šajā brīdī mēģināju atcerēties, kad un kā tas notika, kad lūgšanā man bija atklājies Kārļa kā mana iespējamā nākamā vīra tēls.
Dievs raksta taisni līkām līnijām
Tas bija 2001. gada februāris, pusotru gadu atpakaļ. Pie manis mājās bija apmeties kristiešu pāris no Austrijas – Hanss un Sūzija, kas bija atbraukuši vadīt ģimeņu rekolekcijas. Kādā sarunā viņiem atzinos, ka īsti nezinu, kādu ceļu iešu nākotnē. Vēlētos ģimeni, bet mani saista arī garīgā kārta. Teicu, ka nevaru pat iedomāties vīrieti, ar kuru varētu saistīt savu dzīvi. Viņi ierosināja palūgties par šo jautājumu un mēs trijatā sākām lūgties. Es lūdzu Dievam (gandrīz vai kā ultimātu, lai gan nekad agrāk šādi nebiju runājusi ar Dievu): “Ja man ir ejams ģimenes ceļš, lūdzu, parādi, kāds ir šis cilvēks!“ Lūgšanā atnāca Kārļa tēls. Jocīgi – nodomāju. Es viņu pazinu Baznīcā, mūsu ceļi nekad nebija noveduši mūs pie tuvākas pazīšanās. Biju pārliecināta, ka Kārlis mani pat pēc izskata nepazīst, ja arī manu vārdu kādreiz varētu būt dzirdējis. Es viņu pazinu sabiedrībā kā publisku personu. Es nekad nebiju domājusi par Kārli šādā kontekstā, kā to man norādīja mana lūgšana. Es biju diezgan pārsteigta par šādu lūgšanas rezultātu. Arī Hanss un Sūzija teica, ka viņi saņēmuši atziņu, ka man būs ģimene. Lai nu tā būtu, bet tas šķita tik neticami!
Es taču joprojām biju brīva. Es nebiju vēlējusies apprecēties tikai lai apprecētos. Ne ar vienu es nebiju sajutusi dziļi dvēselē, ka saderam kopā. Tāpēc pēdējā laikā biju jau sākusi domāt - un ja nu Dievs man ir paredzējis citu ceļu, klostera dzīvi? Pēc šīs lūgšanas sāku vērot Kārli, vai mūsu ceļi kaut kā netuvojas.
Un tā pavisam drīz, februārī pirms Lielā Gavēņa sākuma, pr. Andris Katedrāles draudzes telpās rīkoja pankūku balli. Šajā vakarā man tika uzticēts vadīt šūniņu. Redzēju, ka Kārlis arī bija šajā pasākumā, bet ... Kārlis ir citā šūniņā! Vēlāk pavasarī mani aicināja piedalīties LKSAA “Dzintara” konventos. Uzzināju, ka arī Kārlis ir “Dzintarā”. Tomēr mēs tur nesatikāmies. Manīju viņu arī darbdienu un svētdienu dievkalpjumos, bet arī tur - nesatikāmies.
Tikai pēc tam sekoja Jauniešu dienas, kad mūs abus aizturēja ceļu policija par ātruma pārsniegšanu. Jā, toreiz es smaidīju, bet iekšēji smējos par Dievam piemītošo humora izjūtu: vai tad mēs nevarējām satikties kādā parastā veidā, vai tiešām Dievs bija atradis tieši ŠĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties? Toreiz sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?
Bet pa šo laiku notika arī citas lietas. Martā es piedalījos piecu dienu rekolekcijās klusumā, kas notika Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterī. Šeit es pirmo reiz uzzināju par trīsdemit dienu garām ignāciskajām rekolekcijām, bet toreiz vēl nevarēju pat pieļaut domu, ka maijā es pati tādās nokļūšu. Tomēr laiks ritēja, bet mēs tā arī peroniski nekļuvām pazīstami. Rekolekcijās saņemtās žēlastības rudenī noveda pie KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA dibināšanas. Es biju atsaukusies savam aicinājumam, bija piedzimis Institūts, bet man joprojām nebija skaidrs jautājums, kas notiks ar manu personisko dzīvi.
Bet tālāk notika, kā rakstīts Evaņģēlijā: "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas [dzīves nepieciešamības] taps piemestas." (Mt 6, 33). Es biju veltījusi sevi ticības un dzīves integrēšanas misijas darbam Institūtā, bet Dievs parūpējās un ļāva manā dzīvē ienākt Kārlim.
Kad Kārlis stāstīja savās rekolekcijās piedzīvoto – man tas bija tikai apstiprinājums tam, ko biju lūgšanā saņēmusi pirms pusotra gada, kad lūdzos kopā ar Sūziju un Hansu. Es tagad klausījos stāstā, kā Dievs bija darbojies Kārļa dzīvē, kā Dievs bija vadījis Kārli.
Kārlis: Mēs nevarējām teikt, ka mēs cilvēciskā veidā viens otru būtu labi pazinuši, varbūt tāpēc man vēl vajadzēja apmēram desmit dienas, lai lūgtu viņas roku, tūlīt (ne gluži tūlīt, tikai vakarā) saņemtu atbildes “jā” un nākamajā dienā ietu pie Pr. Andra, lai runātu par iespējamo laulību datumu.
(Turpinājums sekos)
Komentāri
Ierakstīt komentāru