Laulība, kas slēgta Debesīs IV

Ignāciskās rekolekcijas

Kārlis: Priecājos, ka Marikai bija iespēja aizvest mani ar savu mašīnu, ar nosacījumu, ka pats braucu pie stūres (kas man patika). Vakarā iebraucam vēlu, bet mūs gaida, ir sagatavotas vakariņas, iepazīstamies, paēdam. Aizejam uz kapelu pie Sakramenta. Pēc tam, kaut arī ir jau tumšs, Marika aizveda uz dārzu, īpaši parādot lapeni, kurā viņai pirms gada bijusi mīļākā lūgšanu vieta. Ejam gulēt. No rīta pēc brokastīm, pirms vēl man rekolekcijas sākušās, apejam apkārt ezeram, redzu vietu, kur Marika pirms gada esot teikusi sprediķi zivīm. :) Pasēžam mazliet ezera krastā, Marika vēl manā kladē uzzīmē dažas bildītes, kas ilustrē Sv. Ignācija garīguma principus, kā cilvēks var iemantot iekšējo mieru un harmoniju. Laika nav daudz, plkst. 9.30 sākotnējā saruna ar garīgo vadītāju, kuras laikā saņemu vingrinājumus meditācijai. Sākot no šī brīža sarunas ar citiem cilvēkiem nav paredzētas.

Pirmajā brīdī varētu padomāt, ka dzīvot bez sarunāšanās varētu būt grūti, tomēr izdzīvotā pieredze liecina, ka tas ir pat ļoti interesanti un vērtīgi. Kad esmu apklusis pats, tad manī var runāt Dievs. Un šīs dienas bija tās, kurās Dievs ļoti bagātīgi izlēja savas žēlastības pār mani.

Rekolekcijas sākās ar meditāciju/apceri par Dieva radīto pasauli un mani šajā pasaulē. Kur gan vēl skaistāku vietu un laiku tām būtu varēts atrast, ja ne maija mēnesī ziedošā dārzā .. Dievs ir radījis pasauli, Viņš ir radījis to skaistu, Dievs uztur pasauli. Dievs ir radījis cilvēku, Dievs ir radījis mani, Dievs mani uztur, nemitīgi katru brīdi. Bez Dieva es nespētu pilnīgi neko. Bet radītā pasaule ir pakļauta nāvei. Tomēr Dievs ir devis iespēju katram cilvēkam ieiet mūžīgajā dzīvībā caur to, ka viņš šīs dzīves laikā nomirst pats sev un spēj atdot kalpojumā augstākajam un pilnīgākajam labumam, kas ir Dievā. Arī kviešu grauds nes augļus, daudzus jaunus graudus vārpā, tikai tad, ja viņš nomirst, atdod pats sevi.

Ir pierasts teikt, ka cilvēks ir brīvs tad, ja viņš var darīt to, ko viņš vēlas. Rekolekcijas dāvāja apstiprinājumu šai domai jaunā kvalitātē – cilvēks ir patiesi brīvs, ja viņš var sekot savas sirds visdziļākajām ilgām, ja dažādi grēki un ievainojumi netraucē viņam saskatīt un novērtēt šo dziļāko sirds ilgu nozīmi, un tām sekot. Cilvēka radīšanas skaistums slēpjas tajā, ka Dievs ir katrā cilvēkā šīs dziļākās ilgas ielicis, un tad, ja cilvēks spēs atvērties pats sev, viņš spēs atvērties Dieva gribai attiecībā uz sevi, spēs atbrīvoties no nesakārtotām tieksmēm un sasniegt patieso brīvību.

Saprotot nepieciešamību atvērties savām dziļākajām sirds ilgām un nonākt vienotībā ar Dievu, varēju pārskatīt vēlreiz savas dzīves ceļu un nonākt pie izšķirošā jautājuma par ēnām manās attiecībās ar Dievu – kas man traucē vairāk tuvoties Dievam? Vai tas ir neatbildētais Dieva aicinājums, vai tomēr kaut kas cits? Saprotu, ka tomēr kaut kas cits, jā tas, kā es atbildu uz iedvesmām, kuras saņemu no Dieva, bet pavisam citās un ļoti ikdienišķās situācijās. Saprotu, ka tieši tas ir tas, kas man nepieciešams – vienmēr un visās situācijās meklēt un darīt tās lietas, caur kurām Dievs var tikt pagodināts pilnīgākā, lielākā mērā.  Arī jautājums par ģimeni, par to, kādai būtu jābūt kristīgai ģimenei, pakāpeniski cauri meditācijām iegūst aizvien pilnīgākas aprises.

Kad biju jau apjautis rekolekcijās ģimenes dzīvi kā iespējamu sava aicinājuma ceļu, biju jau pēc dziļākām refleksijām atkal sācis domāt par to, ko man vajadzētu darīt pēc aizbraukšanas mājās, kādi dažādi darbi un kalpojumi mani sagaida, un vai nav vēl kādi, kurus man vajadzētu uzņemties vēl klāt, nāca vēl viens dziļš skaista pārdzīvojuma brīdis. Kristus augšāmcelšanās meditācija – augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve kā alga par izcīnīto labo cīņu, skaistais Lieldienu dziedājums: “Es redzēju kapu jau tukšu un augšāmpieceltā godību …” Pirms tam bija tumsa, Jēzus bija miris, šķita, ka ļaunais ir uzvarējis, bet tad vienā brīdī viss mainījās – atausa spēcīga gaisma, Kristus bija augšāmcēlies, ļaunā valdīšanas laiks bija beidzies un bija iestājusies mūžīgā godība. Ļaunuma spēki ir ārdījušies, tie ir darījuši visu, kas ir bijis viņiem iespējams, un tomēr viņiem nav palicis pēdējais vārds, caur brīnumu, caur neiespējamību, bet Dieva spēkā … Jūs varat ārdīties, varat trakot, bet ja ne šeit, tad mūžībā jūs redzēsiet tā godību, kas vada, stiprina un uztur mani, paša Dieva godību.

(Turpinājums sekos)