Laulība, kas slēgta Debesīs II

Kas varēja būt vēl labāk?

Kārlis: 11.aprīlī biju paredzējis braukt komandējumā uz Briseli, sakarā ar jaunu zināšanu iegūšanu, kas būtu bijušas man ļoti noderīgas sakarā ar manu konsultanta darbu par Eiropas Savienības zinātnes projektiem. Jutu laika trūkumu, tomēr saprotu braukšanas svarīgumu un rezervēju sev biznesa klases biļeti, kas atļautu braukt iepriekšējā vakarā ap 5-iem, un tad uzreiz  atpakaļ vakarā pēc semināra. Te, kādas dažas dienas pirms brauciena, kad biļeti vēl nebiju nopircis, zvana man Jānis Domburs no Latvijas Televīzijas un aicina mani 10. aprīļa vakarā uz savu raidījumu “Kas notiek Latvijā?”. Saprotot šī raidījuma popularitāti, nolēmu, ka ir jāiet. Atcēlu Briseles braucienu, mēģinu iekšēji saprast un izdzīvot raidījuma tēmu, pavadu zināmu laiku lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā, eju. Esmu pieteicis arī dažiem maniem paziņām šo iespēju apskatīties uz mani televīzijas ekrānos.

Marika: Pie manis ciemos bija atbraucis jezuītu tēvs, kas man bija vadījis trīsdesmit dienu ignāciskās rekolecijas. Runājamies, piezvana Kārlis un saka, lai paskatos raidījumu. Ieslēdzu televizoru. Mans ciemiņš man jautā: “Un kā tavā dzīvē ar Jāzepu?”  Jāzeps un Marija – Svētā ģimene. Rekolekcijās mani ļoti uzrunāja Jāzepa persona, pat atzinos, ka vēlētos sev tādu vīru kā Jāzeps Marijai. Viņi savā starpā nemaz nerunāja, vismaz evaņģēlijos nekur nav minēta liecība viņu savstarpējai sarunai. Šis fakts bija pievērsis  manu uzmanību viņu sastarpējai komunikācijai, kas notika caur Dievu. Marija klausīja Dieva balsi, tāpat arī Jāzeps. Un tad viņi rīkojās, ko bija teicis Dievs.  Uz mana ciemiņa jautājumu par Jāzepu teicu: “Redzi to cilvēku raidījumā (norādot uz Kārli) – tas ir mans Jāzeps!” Tūlīt pat piebildu: “Tiesa, viņš pats vēl to nezina.”  Drīz mans viesis devās uz autobusu.

Kārlis: Sarunas raidījumā risinājās raiti, jutos labi, tomēr beigās palika jautājums, vai nevarēja būt kaut kas vēl labāk. Pēc raidījuma uzreiz saņēmu no Marikas īsziņu par manu drosmi, ejot šajā “vilku barā”. Tomēr tas nebija tas, ko gribēju dzirdēt. Piezvanīju Marikai un jautāju, kā tad īsti bija, kas nebija īsti labi, kas varēja būt labāk? Jautājumu atkārtoju vairākas reizes, “kas varēja būt labāk?” Atbildi tā arī nesaņēmu, sarunu beidzām.

Marika: Noskatījos raidījumu. Tiešām apbrīnoju Kārļa drosmi – piekrist piedalīties raidījumā, kur neviens īpaši netiek saudzēts, kur atrašanās varētu būt līdzīga kā cirka arēnā skatītāju priekšā, kas alkst uzjautrināties. Man ienāca prātā salīdzinājums par lauvu bedri, kur Daniēls tika iemests, bet  izkļuva sveiks un vesels. To arī pateicu Kārlim telefona sarunā.  Pēc sarunas manī skanēja Kārļa uzdotais jautājums: “Kas varēja būt labāk? Kas varēja būt labāk? ...”  Nezinu. Kas var būt labāks, ja spēles noteikumi, manuprāt,  ir piesaistīt skatītāju uzmanību, nevis tik daudz censties noskaidrot patiesību, dot pietiekoši daudz laika izteikties? Izslēdzu mobilo telefonu, nodzēsu gaismu un laidos snaudā. Pēkšņi, kā atbilde uz “kas varēja būt vēl labāk” nāca risinājums: “Rekolekcijas! Vajag braukt uz rekolekcijām!”  Tomēr manī bija šaubas, vai Kārlis piekritīs. Janvārī tāda iespēja braukt uz rekolekcijām pastāvēja, tomēr savas aizņemtības dēļ viņš atteicās. Tagad man bija grūti paredzēt viņa atbildi, bet kāds nepārvarams spēks lika tomēr uzdegt nakts lampiņu, ieslēgt mobilo telefonu un zvanīt Kārlim.

Kārlis: Braucu uz mājām. Biju  jau gandrīz klāt, sadzirdēju, ka zvana mobilais telefons. Marika. Viņa saka -  “Ignāciskās rekolekcijas klusumā, 8 dienas.” Biju par tām jau iepriekš dzirdējis, ka tās ir labas, bet bija arī grūti iedomāties, kā savas aizņemtības dēļ pilnībā izrauties uz 8 dienām. Tā šī doma par tām bija nolikta ļoti dziļā manas apziņas stūrītī. Šajā brīdī, dzirdot šos vārdus no Marikas, sapratu: “Jā, acīmredzot, tas ir tas, kas man tagad ir vajadzīgs.”

Marika: Tiklīdz dzirdēju Kārli sakām: “Jā, tas ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs,” tā uztvēru to kā apstiprinājumu, ka šī ideja ir no Dieva. Gaidīju rītu, jo man vēl vajadzēja dzirdēt apstiprinājumu , vai ir vēl vieta rekolekcijās. Šajā brīdī atcerējos tos daudzos notikumus Bībelē, kur aprakstītās personas rīkojās ātri, jo Dievs bija tuvojies, uzrunājis, pieskāries.
  

No rīta zvanīju  sev zināmajam jezuītu tēvam, kas vakar bija viesojies pie manis, un jautāju: “Vai Tu vēl vari paņemt Jāzepu? Viņš piekrita braukt!”  Šī piekrišana bija trešais apstiprinājums, ka rekolekcijas ir tieši tas, ko Dievs vēlas šajā situācijā, “šeit un tagad”.

(Turpinājums sekos)