1780. gada 2. februāri Krievijas ķeizariene Katrīna Lielā apmeklēja, smalkāk izsakoties - vizitēja, nesen dibināto jezuītu noviciātu Polockā, kas bija atvērts saņemot viņas atļauju. Tas ļāva Jēzus Sadraudzībai izdzīvot laikā, kad tā ar pāvesta Klementa XIV bullu Dominus redemptor tika aizliegta (1750-1773). Tās atdzimšana sāka tikai tad, kad pāvests Pijs VII nolēma atjaunot Jēzus sadraudzību un 1814. gada 7. augustā izdeva bullu Solicitudo omnim ecclesiarum.
Šis vēstures fakts man atsauca atmiņā kādu tikšanos, kas notika Romā 2003. gada februārī martā. Bernijs Ovens, jezuīts no ASV, apsēdās pie tā paša galdiņa, kur es pusdienoju. Mēs abi bijām dalībnieki starptutiskā konferencē Romas konsultācijas - 2003, kas bija veltīta ignāciskajam garīgumam. Tas nebija nejauši, ka viņš usāka sarunu ar mani. Viņš esot speciāli vēlējies ar mani parunāties.
Nobrīnījos, no kurienes rāda interese? Izrādās, mans nopelns bija tas, ka es biju no Latvijas, kuras tagadējā teritorijas daļa kādreiz bija piederējusi Krievijai, tieši tajā laikā, kad Jēzus Sadraudzība tika aizliegta. Viņš to zināja un stāstīja man, ka pateicoties Krievijai un krievu tautai, ir izdzīvojusi un saglabājusies Jēzus Sadraudzība, un viņš tagad ir jezuīts. Viņam šie notikumi bija kaut kas liels un nozīmīgs. Ar viņa acīm es paskatījos uz Krieviju un savdabīgo Latvijas lomu šajā notikumā. Kopš tā laika es skatos savādāk uz krievu tautu.
Šis notikums liek aizdomāties arī par to, kādas sekas var būt kāda cilvēka pieņemtajam lēmumam, ka to piemin un atceras vēl pēc vairākiem gadiem, vairākiem gadsimtiem. Vai Katrīna Lielā savā laikā varēja iedomāties, ka kāds cilvēks no ASV pēc vairāk kā divi simti gadiem būs viņai un viņas tautai pateicīgs par to, ka viņa ļāva Jēzus Sadraudzībai patverties Krievijā?
Vai kāds mans šīs dienas lēmums kļūs tik nozīmīgs, ka kāds cilvēks, kas dzīvos vēl pēc manis, būs pateicīgs? Pirmajā brīdī šķiet, ko nu es? Tomēr sirds dziļumos kaut kas protestē un čukst - ja arī tavu vārdu nezinās, tomēr tam, ka tu esi, noteikti ir paliekoša nozīme. Es gribu tam ticēt.
2010. gada 2. februāris
Šis vēstures fakts man atsauca atmiņā kādu tikšanos, kas notika Romā 2003. gada februārī martā. Bernijs Ovens, jezuīts no ASV, apsēdās pie tā paša galdiņa, kur es pusdienoju. Mēs abi bijām dalībnieki starptutiskā konferencē Romas konsultācijas - 2003, kas bija veltīta ignāciskajam garīgumam. Tas nebija nejauši, ka viņš usāka sarunu ar mani. Viņš esot speciāli vēlējies ar mani parunāties.
Nobrīnījos, no kurienes rāda interese? Izrādās, mans nopelns bija tas, ka es biju no Latvijas, kuras tagadējā teritorijas daļa kādreiz bija piederējusi Krievijai, tieši tajā laikā, kad Jēzus Sadraudzība tika aizliegta. Viņš to zināja un stāstīja man, ka pateicoties Krievijai un krievu tautai, ir izdzīvojusi un saglabājusies Jēzus Sadraudzība, un viņš tagad ir jezuīts. Viņam šie notikumi bija kaut kas liels un nozīmīgs. Ar viņa acīm es paskatījos uz Krieviju un savdabīgo Latvijas lomu šajā notikumā. Kopš tā laika es skatos savādāk uz krievu tautu.
Šis notikums liek aizdomāties arī par to, kādas sekas var būt kāda cilvēka pieņemtajam lēmumam, ka to piemin un atceras vēl pēc vairākiem gadiem, vairākiem gadsimtiem. Vai Katrīna Lielā savā laikā varēja iedomāties, ka kāds cilvēks no ASV pēc vairāk kā divi simti gadiem būs viņai un viņas tautai pateicīgs par to, ka viņa ļāva Jēzus Sadraudzībai patverties Krievijā?
Vai kāds mans šīs dienas lēmums kļūs tik nozīmīgs, ka kāds cilvēks, kas dzīvos vēl pēc manis, būs pateicīgs? Pirmajā brīdī šķiet, ko nu es? Tomēr sirds dziļumos kaut kas protestē un čukst - ja arī tavu vārdu nezinās, tomēr tam, ka tu esi, noteikti ir paliekoša nozīme. Es gribu tam ticēt.
2010. gada 2. februāris
Komentāri
Ierakstīt komentāru