"Es reiz dzirdēju stāstām par kādu vīru, kas kāpdams Šveices kalnos, solījis puspasaules par glāzi alus, bet, kad viņš nonācis būdiņā, kur to pārdeva, un uzzinājis, ka par pudeli prasa piecus frankus, šis pats vīrs sacēlis briesmīgu traci. Viņš teicis, ka tā ir neredzēta nekaunība, un draudējis rakstīt avīzei "Times".Varbūt daudzi jau atpazina rindas no Džeroma K. Džeroma "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni". Autora spalvai pieder ne viens vien trāpīgs raksturojums, kas liek ne tikai pasmaidīt, bet arī aizdomāties. Kas ir tā patiesā cena, ko esam gatavi maksāt? Cik daudz sava laika esam gatavi veltīt kādai lietai, darbam vai otram cilvēkam? Cik daudz sevis, savas enerģijas, pūļu, savu prasmju un izdomas esam gatavi veltīt? Vai esam gatavi patiesi būt klātesoši?
Tā kā pieminēju alu, tad atcerējos vēl kādu pastāstu, kas saistīts ar alu un kuru biju dzirdējusi no kāda gados bagāta priestera. Tas esot noticis kādā draudzē Lielbritānijā. Šajā draudzē esot bijušas jau gadiem senas tradīcijas un plaši attīstītas dažādas aktivitātes un kalpošanas. Kā jau tas mēdz gadīties, draudzei tika nozīmēts jauns un enerģisks prāvests, un viņam bija savs viedoklis par lietu kārtību draudzē un aktivitātēm.
Vispirms viņš mainīja gadiem ilgi pastāvējušos dievkalpojumu laikus, tad nolēma, ka draudze turpmāk vairs nerīkos zupas virtuvi pilsētas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kā arī pārtrauks atbalstīt aizjūras misionāru darbu, rīkojot labdarības tirdziņu baznīcas dārzā Lieldienu laikā. Cilvēki bija diezgan neapmierināti par šādu jaunā prāvesta izrīcību un necieņu pret viņu ilggadīgajām tradīcijām, daudz runāja savā starpā, bet tā arī neko neuzsāka.
Tomēr prāvests, veicot savas reformas, izdarīja vēl kādu lietu. Viena no aktivitātēm draudzē bija ik nedēļas tikšanās vīru klubiņā. Tur vīri mēdza sanākt kopā, pārrunāt lietas un iztukšot arī pa kādam alus kausam. Prāvests bija ķēries klāt vīru iecienītākajai alus šķirnei un to nomainījis uz citu. Vīri sanākuši, pagaršojuši jauno šķirni un sapratuši, ka tā nu gan tās lietas neies. Nākamajā dienā vīru klubiņa delegācija gājusi pie prāvesta un teikusi - vai nu tā mūsu alus šķirne būs atpakaļ, vai arī mēs... Rezultātā vīri atkal tika pie savas alus šķirnes.
Lai nerastos kāds pārpratums, tad uzreiz teikšu, ka šis pastāsts nav tik daudz par prāvesta un draudzes locekļu attiecībām :) , bet gan par kaut ko citu - kas ir TAVS alus faktors, kas tev liktu iet un par kaut ko iestāties? Kas ir TAVA "alus šķirne"?
Komentāri
Ierakstīt komentāru