Kad nesen, vadot sieviešu retrītu VISDĀRGĀKĀ PĒRLE, ieturējām maltīti, tad kāda dalībniece man pajautāja, kā es esot izdomājusi doties uz 30 dienu klusuma retrītu.
Izdomājusi?! Ak, to tā nemaz nevar izdomāt!
Atcerējos, kā tas notika toreiz,
2001.gada pavasarī.
Viss patiesībā sākās daudz agrāk, bet izšķirošais
pagrieziena punkts tomēr bija tas, ka pieteicos uz piecu dienu rekolekcijām (retrītu)
kādā sieviešu klosterī. Vārdu sakot, atvērto
durvju dienas klosterī, kas tika rīkotas reizi gadā trešajā marta nedēļā.
Mana mamma mani negribēja uz turieni laist, it kā es tur varētu palikt uz
visiem laikiem, bet mani tas neatturēja.
Es te varētu gari, plaši un kolorīt aprakstīt, kā tur bija un kā tur jutos, bet
sausais atlikums - tieši tur uzzināju
par 30 dienu rekolekcijām (jeb retrītu) klusumā. Lai arī klosterī bija jāievēro
klusums, tomēr vienu vakaru bija paredzēta, tā saucamā, rekreācija. Rekreācija
nozīmēja, ka tagad drīkstēs runāt un tāpēc visas tikām aicinātas uz plašāku telpu. Tiesa, vakars bija ieplānots tā, ka tur mītošās klostermāsas
stāstīja par sevi un kā viņas bija nokļuvušas
klosterī un izvēlējušās šo dzīves veidu. Protams, šie stāsti bija domāti, lai arī
mūs iedvesmotu iestāties klosterī. Tie bija interesanti, bet mani pārsteidza
viens teikums. Viena klostermāsa savā
stāstījumā tā starp citu pieminēja, ka viņa pateicas klostera vadībai, ka tā esot pagājušā gadā devusi viņai iespēju
piedalīties 30 (!) dienu retrītā Vācijā. Oho! Trīsdesmit (!) dienas! To dzirdot,
es pie sevis pavīpsnāju: „Nu ja, nav ko darīt
un tad jau var kaut ko tādu atļauties…,” un aizmirsu.
Prāts patiešām necentās šo ideju tālāk apsvērt, bet tā bija iekritusi sirdī. Kad pēc
šī piecu dienu retrīta es biju atgriezusies ikdienā, šī doma par 30 dienu
retrītu kusumā nelika man mieru. Ar katru dienu arvien skaļāk tā skanēja sirdī līdz
beidzot sāku interesēties, kas tas ir un
pamazāk dzima vēlēšanās tādā retrītā
nokļūt. Visur, kur meklēju – Lielbritānija, Polija tādas iespējas
nebija, bet sirdī skanēja jautājums – vai tad tuvāk nav?
Pašai neko nemeklējot, aprīlī ar
mani sazinājās kāda vīriešu klostera
pārstāvis no Lietuvas (manas koordinātes
bija iedevusi viena paziņa) un viņam vajadzēja informāciju, kuru varēju
sagatavot, jo agrāk biju strādājusi par
zinātnisko redaktori un manā pārziņā
bija bijuši raksti par Latvijas baznīcu vēsturi. Bija jau aprīļa pēdējā nedēļa,
kad raksti bija sagatavoti un es sazinājos ar šo cilvēku, un, pārvarot savu
atturību, viņam pavaicāju, vai viņš kaut ko zina par 30 dienu retrītu klusumā? Jautājums
bija spontāns un es ne uz ko necerēju,
bet biju pārsteigta, kad man pateica, ka tieši maijā viņiem tāds notiks. Re kā!
Tagad zināšu, ka ir arī tuvāk, bet sapratu, ka tas gan nav reāli šogad tur
nokļūt, jo tikai dažas dienas laika. Tomēr pavaicāju, kādas būtu iespējas
nokļūt šādā retrītā? Teica, ka parunāšot ar retrīta vadītāju, un aprīļa pēdējā
dienā es jau sēdēju mašīnā kopā ar citiem šī vīriešu klostera pārstāvjiem un mēs visi devāmies uz 30 dienu retrītu Lietuvas dienvidos Druskininkos.
Joprojām brīnos, kā man izdevās togad sarunāt pārcelt lekcijas, kuras maijā man
bija jānolasa vienā augstskolā. Atceros savu iekšējo dialogu: „Marika, tu esi traka! Tu te sēdi mašīnā ar nepazīstamiem vīriešiem
un viņi tevi ved nezin kur… Marika, kas
ar tevi notiek?!” Ja mašīna tajā mirklī būtu apstājusies, es būtu izkāpusi un kaut vai kājām devusies atpakaļ uz
mājām. Tik nobijusies un
neadekvāti es jutos, bet mašīna lielā ātrumā ripoja uz dienvidiem un
tas mani atturēja no bēgšanas.
Vēlāk, kad jau pati vadīju
retrītus citiem, es ik palaikam uztvēru līdzīgus mēģinājumu bēgt. Es centos iedrošināt palikt un izturēt, jo citādi mēs
varam aizbēgt no būtiskām pārmaiņām mūsu
dzīvē, kas gatavas ienākt, lai sakārtotu mūsu dzīvi un lai mēs beidzot sāktu
dzīvot SAVU dzīvi, nevis to, ko kāds
cits no mums vēlas.
Retrīts ir laiks, kad esam paši
ar sevi un beidzot varam pievērsties un ieklausīties tajos procesos, kas notiek
mūsos. Ikdienā mēs bieži vien bēgam – piemēram, darbā, piesaistē viedierīcēm, fona
mūzikā vai troksnī, kas neļauj mums norimt un
noklust u.c.
Vēl šis stāsts māca paļauties
un spert soli soli pat tad, ja neredzi, kur tas tevi var aizvest, jo dzīve ir atrasties ceļā un iet savu ceļu.
Ja es būtu klausījusi mammai, nebūtu nonākusi piecu dienu retrītā.
Ja es nebūtu pārvarējusi savu atturību un pavaicājusi,
nebūtu uzzinājusi par retrīta iespēju Lietuvā.
Ja es būtu apstādinājusi mašīnu, es nebūtu
nonākusi 30 dienu retrīta vietā.
Bet katru reizi es tikai paļāvos un
spēru nākamo soli uz pakāpiena, kas man pavērās.
Komentāri
Ierakstīt komentāru