Biju jau iecerējusi rakstiņu par Hildegardi no Bingenas, kad iedomājos
ieskatīties vēl Bernarda Makginna (Bernard McGinn) fudamentālajos pētījumos
kristīgajā misticismā. Paņēmu sējumu, kas attiecas uz laika posmu no Gregora
Lielā līdz 12.gadsimtam. Atvēru nodaļu, kurā vajadzētu būt Makginna versijai
par Hildegardi, un - ko jūs domājat, ko es tur atradu?! Grāmatzīmi! Hildegarde
mani ir atvedusi pie kādas grāmatzīmes! Tā ir garena akvareļu papīra lapa, uz
kuras ar ūdens krāsām ir veikts gleznojums – koki, to ēnu spēles, un kaligrāfiski
uzrakstīts teksts, bet otrā pusē veltījums man.
Uzreiz pazinu – tas bija viens no Morīnas mazajiem mākslas
darbiņiem, ar kuriem viņa mēdza iepriecināt savus draugus. Ar Morīnu Ferrellu (Maureen Farrell, FCJ) iepazinos 2005.gada februārī Druskininkos Eiropas garīgo līdzgaitnieku (Spiritual Directors in Europe) tikšanās
reizē. Starp mums ātri radās pievilkšanās spēks, nezinu, varbūt tāpēc, ka viņa bja viena no
vecākajām pasākuma dalībniecēm un es – viena no jaunākajām? Mani pārsteidza
tas, ko viņa teica par sevi: “I am growing older.” Es augu vecāka.
Kā tā var teikt - es augu vecāka?! Mēs taču tā nesakām - vismaz
latviešu valodā. Mēs sakām - es palieku vecs, kļūstu vecāks, bet nekad neesmu
dzirdējusi - es augu vecāks. Kā tas var būt – augt vecākam? Kad bijām mazi, augām lielāki. Tad
pienāk brīdis, kad sāk augt mūsu bērni. Bet mēs paši? Vai mēs pārstājam augt?
Vai tas, kas notiek ar mums, vairs nav augšana? Vai ir tāds brīds, kad mēs
pārstājam augt?
Es AUGU vecāka. Mēs tā nesakām un tā nedomājam. Bet šūnas taču
turpina augt un dalīties! Ja tas nenotiktu, mēs taču jau sen nebūtu dzīvi!
Pat ja mūsu fiziskās iespējas un funkcijas ar gadiem mazinās, vai
mēs patiešām pārstājam augt?
Kā ir ar mūsu pieredzi un zināšanām? Kā ir ar mūsu sirds
gudrību un dvēseles acīm?
Kā ir ar mūsu priekštatiem? Vai tie visu mūžu paliek tādi paši kā
jaunībā, kā 18 gadu vecumā?
Kā ir ar mūsu brīvību? Vai mēs turpinām augt brīvībā?
Kā ir ar mūsu radošo garu un radošām izpausmēm? Vai lolojam to un
ļaujam tam augt?
Es augu VECĀKA. Es domāju par Morīnu, par spēju pieņemt savu
vecumu, savus ierobežojumus, savas veselības problēmas un augt tiem pāri…
Kā ir ar tevi? Vai tu audz? Vai tu audz pāri?
Ievelc elpu! Uz brīdi aizturi to! Izelpo! Vai tu jūti, ka tu audz?
Es augu vecāka.
Varētu teikt - es briestu ...un briestu, pār mani nāk garīgais briedums :) un to "baudot", pieņemu savas nepilnības un ierobežojumus un pieņemu citu vājības un nepilnības t/i/ grēcīgo dabu.
AtbildētDzēstPaldies, Marika , par šo publikāciju! Pirms kāda laika, domājot par saviem mīļajiem cilvēkiem, kuriem jau pāri 80 un 90, redzot viņu aizvien lielākos IEROBEŽOJUMUS, man uzvilnīja skumjas par to, ka viņi nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk, savos "labākajos" gados... Dievs, kāpēc tā?. un tad nāca tāda gaiša apjausma, ko varētu izteikt ar vārdiem: viņi taču "aug prom uz Debesīm", cauri manam apvārsnim - uz turieni, kur mēs atkal varēsim reiz satikties, es un viņi - viņu pilnīgākajā, labākajā izpausmē. Un tie, kas miruši, tie jau ir IZAUGUŠI no šīs pasaules prom, uz Turieni...
AtbildētDzēstPaldies, Ruta un Felicita, par pārdomām! Tas ļoti skaisti un dziļi teikts - ""viņi taču aug prom uz Debesīm", cauri manam apvārsnim". Paldies!
AtbildētDzēst