Hildegarde no
Bingena (1098-1179) – 12. gadsimta vācu benediktīniešu mūķene, abate bija ne
tikai vizionāre, teoloģe, komponiste, garīgā līdzgaitniece un padomdevēja, bet arī ārste un dziedniece,
kura bija autore praktiskiem medicīnas
tekstiem, pazina augu dziednieciskās īpašības un prata tos pielietot gan
miesas, gan dvēseles kaitēm.
Kā tas ir
iespējams – aptvert tik plašas jomas vienai sievietei?! No mūsdienu skatu punkta tas šķiet
neiespējami. Hildegarde dzīvoja laikmetā, kad lūgšana un teoloģija bija vēl vienotas:
lai runātu par Dievu (teoloģija) vispirms Dievs tika iepazīts lūgšanā. Tāpēc 12.
gadsimta kontekstā šķiet arī pat saprotami, ka Hildegarde cilvēku uztvēra gara
un miesas vienotībā.
Toreiz vēl
nepastāvēja tā medicīnas specializācija, ar ko saskaramies tagad, kad gandrīz
nemaz netiek domāts par cilvēka ārstēšanu,
bet gan par slimības ārstēšanu, kad ārstējot kādu atsevišķu kaiti, pazaudējam
kopskatu uz cilvēku tā miesas un gara veselumā.
Hildegardes
ārstēšanas modelis no vēlākā mehānistiskā modeļa, kur cilvēks tiek uzlūkots kā
mašīna (sirds kā sūknis u.tml.), atšķīrās ar to, ka viņa cilvēku uzlūkoja kā
augu. Kāda būtiskākā atšķirība šiem diviem modeļiem? Ja cilvēkam rodas
veselības problēmas tad pēc vēlākā mehānistiskā modeļa – mašīna ir jāremontē,
bet augs prot sadziedēt sevi pats, augam piemīt viriditas (latīņu val.) - dzīvības spēks, zaļošanas spēks,
vitalitāte. Ārsta darbs saskaņā ar šo modeli ir būt kā dārzniekam – stiprināt viriditas un noņemt viriditas
kavējošos, traucējošos faktorus, šķēršļus.
Pārsteidzošs
stāsts par Hildegardes viriditas ir
kādā 2013.gada 15.augusta TEDx runā, kur ārste un medicīnas vēstures doktore Viktorija
Svīta (Victoria Sweet) dalās ar kādu notikumu savā praksē. Pie viņas atkārtoti bija nonākusi 37 gadus jaunā paciente Terija, bezpajumtniece, kurai bija izveidojies plašs izgulējums, ko
nevarēja vairs ārstēt ar ādas pārstādīšanu. Tik plašs - no muguras
vidus līdz pat astes kaulam, tik dziļš, ka varēja saredzēt mugurkaulu, piepildīts
ar atmirstošiem audiem. Bija grūti iedomāties kā Terija būtu izdzīvojusi un
izvairījusies no iespējamām infekcijām. Kauli, muguras smadzenes, nieres bija viegli pieejamas apkārtējā vidē esošajiem mikroorganismiem. Vai dot profilaktiski antibiotikas? Baktērijas ātri vien kļūtu rezistentas. Dr.
V. Svīta domāja: „Šis izgulējums ir katastrofa! Iespējams Terijas beigas. ”
Tad viņa sev
pajautāja: ”Bet ko būtu darījusi Hildegarde?” Terijas ķermenī taču mita arī šis
neredzamais dzīvības spēks, viriditas.
Hildegarde nebūtu darījusi neko nepareizi. Iespējams, viņa būtu atbrīvojusies
no tā, kas kavē, traucē viriditas. Kas
bija tas, no kā bija jāatbrīvojas? Vecie, atmirušie audi, arī sagrumbojies
palags un cietais matracis. Medikamenti, kurus Terijai galīgi nevajadzēja. Terijas
bailes, nedrošība, bezcerība…
Ar ko Hildegarde
būtu stiprinājusi Terijas viriditas? Ar tādām pamata lietām, kā labs uzturs, svaigs
gaiss, dziļš miegs, saules gaisma. Tieši to tad arī dr. Viktorija Svīta arī
darīja. Un apbrīnojami, cik ātri šī Hildegardes recepte iedarbojās! Vispirms
atjaunojās dziļākais audu slānis, tad parādījās muskuļi, tad zemādas tauku
slānis, vēl pēc laika zemāda, un ādas krevele sāka pārvilkties pāri izgulējumam, līdz
beidzot nokrita krevele zem kuras bija izaugusi jauna gluda āda. Tas prasīja ilgu laiku – divus ar pus gadus.
Un tā Terija atgriezās dzīvē, un beidzot devās atpakaļ pie savas ģimenes.
Kā ārstam dārzniekam - te nebija jāuzliek izcila diagnoze vai jāizraksta kādas brīnumzāles, bet jāaizvāc traucējošais un jāļauj viriditas visu atjaunot un sadziedēt. Vai tā nav lieliska recepte?
Komentāri
Ierakstīt komentāru