Pēdējā mēneša laikā esmu bieži domājusi par to, kā ir gājis pēdējo desmit gadu laikā Kristīgās dzīves institūtā (KDI). Ir daudz labu lietu izdarīts. Tomēr neslēpšu - šis laiks nav bijis viegls.
Un te – nāk prātā atmiņas. Atmiņas gan par pašiem pirmsākumiem, gan par turpmāko vēsturi.
Trīsdesmit dienu ilgo ignācisko rekolekciju žēlastība bija īpašs aicinājums. Atsaukšanās aicinājumam noveda pie KDI dibināšanas 2001. gada 29. novembrī, Ignata dienā.
2002. gada 1.februārī tika uzsākta pirmā grupa mācību kursam „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”. Lai arī telpas kursu norisei bija aizrunātas, īsi pirms pasākuma tās tika uzteiktas. Satiku savus paziņas luterāņus un pastāstīju par to, kā klājas. Viņi uzreiz atsaucās un bija gatavi izlīdzēt, pat neprasot nekādu samaksu par telpām kristīgam pasākumam. Kad nu par to, ka tiek mainīta kursu norise, paziņoju eminencei, tad izrādījās, ka viss varēja notikt sākotnēji paredzētajās telpās. Izrādās, kā man tika paskaidrots, prāvests tikai gribējis pārbaudīt, vai pasākums ir no Dieva vai no tā otra. Savukārt, pie manis mājās notika pirmās pilnās Ignācija Garīgo vingrinājumu rekolekcijas ikdienā, jo citur telpu nebija. 2002. gada nogalē tika izdota Ignācija autobiogrāfija "Svcētceļnieka piezīmes". Bet tad jau es biju uzsākusi studijas otrā pusē okeānam. Studēju reliģiju un reliģijas izglītību ASV, maģistra programmas ietvaros apgūstot arī studiju kursus garīgajā pavadībā.
Pēc atgriešanās no studijām tika latviski sagatavota Ž. Tetlova, SJ, izstrādātā ikdienas ignācisko rekolekciju 14 nedēļu gara programma, kura tika piedāvāta jau 2003. gada Adventā un turpināta 2004. gada Gavēnī un Lieldienās. Ironiski, kad lūdzām telpas šīs programmas norisei, tad mums piedāvāja ceturtdienu. Es pat neaizdomājos, ka tā ir diena, kad turpat esošajā katedrālē notiek jauniešu Mises. Par rekolekciju programmu interese bija liela. To apmeklēja 80 cilvēku un tad tika izteikti mums pārmetumi, ka mēs organizējot pasākumu tajā pat laikā, kad dievkalpojums katedrālē, un ka cilvēki nākot pie mums. 2004. gada vasarā pirmo reizi noorganizējām arī astoņu dienu ignāciskās rekolekcijas. Neizdevās vienoties par sākotnēji paredzētajām telpām un rekolekcijas notika skaistā privātā vietā M. Juglas upes krastā Rīgas pievārtē. Tā bija skaistu Dieva žēlastību pilna nedēļa. 2004. gada oktobrī tikām uzaicināti novadīt semināru Ogrē un tā aizsākās izbraukuma semināru programma.
Trīs gadu gadadiena. 2004.gada 4.decembris. KDI joprojām nebija pastāvīgu telpu, lai gan turpinājām organizēt gan lielos kursus „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”, gan 14 nedēļu garo ignācisko rekolekciju ikdienā programmu. Mazākam cilvēku lokam piedāvāju arī pilnos Garīgos vingrinājumus ikdienā (deviņus mēnešus garu programmu), kas kādu laiku notika Sv.Franciska baznīcas kancelejā. Cilvēki vēlējās satikties, aprunāties, bija jāveic administratīvie, lietvedības, programmu sagatavošanas darbi – bet pastāvīgu telpu nebija, ja neskaita privāto guļamistabu. Dzimšanas dienas svinības sarīkojām Sv. Franciska baznīcā un t.s. semināra vecajā kapelā. Bija ieradušies diezgan daudz cilvēku, bija priekšlasījums – Ignācijs Lojola kā mistiķis, un tradicionālais svētku kliņģeris. 2005. gada janvārī ignāciskās astoņu dienu rekolekcijas notika Mārupē pie Betānijas dominikāņu māsām, bet vasarā neradās citas iespējas, kur tās sarīkot, kā tikai manā privātajā ģimenes dārza mājiņā Ābelēs. Turpmāk šīs ir tās vietas, kur ik pa laikam notika astoņu dienu rekolekcijas.
Četru gadu dzimšanas diena. 2005. gada 2.decembris. Tikko rudenī bijām izkarojuši telpas, kur nolikt vismaz ar kursu organizēšanu saistītās mantas, lai katru reizi nav jāvadā turp un atpakaļ. Telpas bez līguma, bet tā jau bija zināma stabilitāte, lai varētu piedāvāt jaunu programmu "Atrast Dievu ikdienas darbā jeb Garīgums darbavietā". Kad organizējām šī gada dzimšanas dienas svinības, tad kāds priesteris noteica, ka četri gadi tā jau nav nekāda jubileja. Uz to atbildēju, ka ir taču 4 (!) evaņģēliji un ir 4 (!) debess puses. Četri ir nozīmīgs skaitlis – kāpēc lai nesvinētu? Un vecāki – vai tad tie nesvin katru gadu savam lolotajam bērnam līdz tas paaugas?
Katedrālē bija sarunāta Mise, bet prāvests ne ar vienu vārdu nepieminēja Misē KDI. To, ka nezināja, nevar teikt. Jo vēl pirms Mises bijām bijuši, runājuši. Cilvēki sanākuši uz dzimšanas dienu un bija nedaudz izbrīnīti, ka Mise ir KDI dalībnieku un atbalstītāju nodomā, bet tas nemaz netiek pieminēts.
Pieci gadi. 2006. gada 25. novembris. Šoreiz programmā bija priekšlasījums - Dzīvot garīgi ikdienā, ne tikai svētdienā. Vai tas iespējams? Šī bija vienīgā reize, kad KDI darbības laikā dzimšanas dienā mūs apciemoja arī eminence. Par šo pasākumu internetā ir saglabājies ieraksts. Nebija jau tā, ka citos godos un gados augsto viesi neaicinājām, bet vienmēr viņam bija kāds aizbildinājums. Nekad ne uz vienu aicinājumu nav atsaukusies kristīgā TV Vertikāle (vai tas ir lielo kursu noslēgums vai dzimšanas diena).
Tā kā uz KDI dzimšanas dienu ir aicināti visi (ko var izlasīt publiskajos paziņojumos), tad uz KDI dzimšanas dienām neiztrūkstoši ierodas arī daži bomži. Un tas atkal nepatīk dažiem cienījamiem un godājamiem īpaši aicinātajiem viesiem, kuri mani ir mudinājuši viņus izmest ārā, aizslēgt durvis, nelaist iekšā. Bet mana muļķe sirds man to nav ļāvusi.
Plašākā lokā atzīmējām vēl sešu (2007.) un astoņu gadu (2009.) dzimšanas dienas. Tomēr šis bija laiks, kad ieceres sāka koriģēt arī krīze. 2009. gada īstenojām ieceri sākt piedāvāt programmas, izmantojot internetu. Pavasarī uzsākām ignāciskās e-rekolekcijas, bet gada nogalē sapņu izpētes e-rekolekcijas, kuras bija vairāku gadu garumā izlolotas. Sapņu izpētes rekolekcijas papildinātā variantā piedāvājām arī 2011. gada sākumā.
Un tagad ir pienākusi desmitā gadskārta.
Es pateicos visiem, visiem, ar kuriem ir nācies satikties, iepazīties, sastrādāties šo gadu laikā. Īpaši savai ģimenei un Kārlim, kura atbalsts un līdzdalība ir nenovērtējami. Paldies ... un te varētu minēt turpat vai tūkstoti vārdu - dalībniekus un rekolektantus, atbalstītājus un ziedotājus, KDK cilvēkus un rekolekciju grupiņas dalībnieces, darbiniekus un līdzstrādniekus, kristiešu solidaritātes fondus - Kirche in Not, Communicantes un Renovabis. Paldies!
Tie brīži, kad kāds uzraksta vai piezvana un pastāsta, kā KDI programmu rezultātā ir pamanījis Dievu darbojamies savā dzīvē, ir tie, kas dod gandarījumu. Ar šiem gandarījuma brīžiem Dievs joprojām uztur mani ceļā, kuru sāku, atsaucoties aicinājumam, pirms desmit gadiem.
Un te – nāk prātā atmiņas. Atmiņas gan par pašiem pirmsākumiem, gan par turpmāko vēsturi.
Trīsdesmit dienu ilgo ignācisko rekolekciju žēlastība bija īpašs aicinājums. Atsaukšanās aicinājumam noveda pie KDI dibināšanas 2001. gada 29. novembrī, Ignata dienā.
2002. gada 1.februārī tika uzsākta pirmā grupa mācību kursam „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”. Lai arī telpas kursu norisei bija aizrunātas, īsi pirms pasākuma tās tika uzteiktas. Satiku savus paziņas luterāņus un pastāstīju par to, kā klājas. Viņi uzreiz atsaucās un bija gatavi izlīdzēt, pat neprasot nekādu samaksu par telpām kristīgam pasākumam. Kad nu par to, ka tiek mainīta kursu norise, paziņoju eminencei, tad izrādījās, ka viss varēja notikt sākotnēji paredzētajās telpās. Izrādās, kā man tika paskaidrots, prāvests tikai gribējis pārbaudīt, vai pasākums ir no Dieva vai no tā otra. Savukārt, pie manis mājās notika pirmās pilnās Ignācija Garīgo vingrinājumu rekolekcijas ikdienā, jo citur telpu nebija. 2002. gada nogalē tika izdota Ignācija autobiogrāfija "Svcētceļnieka piezīmes". Bet tad jau es biju uzsākusi studijas otrā pusē okeānam. Studēju reliģiju un reliģijas izglītību ASV, maģistra programmas ietvaros apgūstot arī studiju kursus garīgajā pavadībā.
Pēc atgriešanās no studijām tika latviski sagatavota Ž. Tetlova, SJ, izstrādātā ikdienas ignācisko rekolekciju 14 nedēļu gara programma, kura tika piedāvāta jau 2003. gada Adventā un turpināta 2004. gada Gavēnī un Lieldienās. Ironiski, kad lūdzām telpas šīs programmas norisei, tad mums piedāvāja ceturtdienu. Es pat neaizdomājos, ka tā ir diena, kad turpat esošajā katedrālē notiek jauniešu Mises. Par rekolekciju programmu interese bija liela. To apmeklēja 80 cilvēku un tad tika izteikti mums pārmetumi, ka mēs organizējot pasākumu tajā pat laikā, kad dievkalpojums katedrālē, un ka cilvēki nākot pie mums. 2004. gada vasarā pirmo reizi noorganizējām arī astoņu dienu ignāciskās rekolekcijas. Neizdevās vienoties par sākotnēji paredzētajām telpām un rekolekcijas notika skaistā privātā vietā M. Juglas upes krastā Rīgas pievārtē. Tā bija skaistu Dieva žēlastību pilna nedēļa. 2004. gada oktobrī tikām uzaicināti novadīt semināru Ogrē un tā aizsākās izbraukuma semināru programma.
Trīs gadu gadadiena. 2004.gada 4.decembris. KDI joprojām nebija pastāvīgu telpu, lai gan turpinājām organizēt gan lielos kursus „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”, gan 14 nedēļu garo ignācisko rekolekciju ikdienā programmu. Mazākam cilvēku lokam piedāvāju arī pilnos Garīgos vingrinājumus ikdienā (deviņus mēnešus garu programmu), kas kādu laiku notika Sv.Franciska baznīcas kancelejā. Cilvēki vēlējās satikties, aprunāties, bija jāveic administratīvie, lietvedības, programmu sagatavošanas darbi – bet pastāvīgu telpu nebija, ja neskaita privāto guļamistabu. Dzimšanas dienas svinības sarīkojām Sv. Franciska baznīcā un t.s. semināra vecajā kapelā. Bija ieradušies diezgan daudz cilvēku, bija priekšlasījums – Ignācijs Lojola kā mistiķis, un tradicionālais svētku kliņģeris. 2005. gada janvārī ignāciskās astoņu dienu rekolekcijas notika Mārupē pie Betānijas dominikāņu māsām, bet vasarā neradās citas iespējas, kur tās sarīkot, kā tikai manā privātajā ģimenes dārza mājiņā Ābelēs. Turpmāk šīs ir tās vietas, kur ik pa laikam notika astoņu dienu rekolekcijas.
Četru gadu dzimšanas diena. 2005. gada 2.decembris. Tikko rudenī bijām izkarojuši telpas, kur nolikt vismaz ar kursu organizēšanu saistītās mantas, lai katru reizi nav jāvadā turp un atpakaļ. Telpas bez līguma, bet tā jau bija zināma stabilitāte, lai varētu piedāvāt jaunu programmu "Atrast Dievu ikdienas darbā jeb Garīgums darbavietā". Kad organizējām šī gada dzimšanas dienas svinības, tad kāds priesteris noteica, ka četri gadi tā jau nav nekāda jubileja. Uz to atbildēju, ka ir taču 4 (!) evaņģēliji un ir 4 (!) debess puses. Četri ir nozīmīgs skaitlis – kāpēc lai nesvinētu? Un vecāki – vai tad tie nesvin katru gadu savam lolotajam bērnam līdz tas paaugas?
Katedrālē bija sarunāta Mise, bet prāvests ne ar vienu vārdu nepieminēja Misē KDI. To, ka nezināja, nevar teikt. Jo vēl pirms Mises bijām bijuši, runājuši. Cilvēki sanākuši uz dzimšanas dienu un bija nedaudz izbrīnīti, ka Mise ir KDI dalībnieku un atbalstītāju nodomā, bet tas nemaz netiek pieminēts.
Pieci gadi. 2006. gada 25. novembris. Šoreiz programmā bija priekšlasījums - Dzīvot garīgi ikdienā, ne tikai svētdienā. Vai tas iespējams? Šī bija vienīgā reize, kad KDI darbības laikā dzimšanas dienā mūs apciemoja arī eminence. Par šo pasākumu internetā ir saglabājies ieraksts. Nebija jau tā, ka citos godos un gados augsto viesi neaicinājām, bet vienmēr viņam bija kāds aizbildinājums. Nekad ne uz vienu aicinājumu nav atsaukusies kristīgā TV Vertikāle (vai tas ir lielo kursu noslēgums vai dzimšanas diena).
Tā kā uz KDI dzimšanas dienu ir aicināti visi (ko var izlasīt publiskajos paziņojumos), tad uz KDI dzimšanas dienām neiztrūkstoši ierodas arī daži bomži. Un tas atkal nepatīk dažiem cienījamiem un godājamiem īpaši aicinātajiem viesiem, kuri mani ir mudinājuši viņus izmest ārā, aizslēgt durvis, nelaist iekšā. Bet mana muļķe sirds man to nav ļāvusi.
Plašākā lokā atzīmējām vēl sešu (2007.) un astoņu gadu (2009.) dzimšanas dienas. Tomēr šis bija laiks, kad ieceres sāka koriģēt arī krīze. 2009. gada īstenojām ieceri sākt piedāvāt programmas, izmantojot internetu. Pavasarī uzsākām ignāciskās e-rekolekcijas, bet gada nogalē sapņu izpētes e-rekolekcijas, kuras bija vairāku gadu garumā izlolotas. Sapņu izpētes rekolekcijas papildinātā variantā piedāvājām arī 2011. gada sākumā.
Un tagad ir pienākusi desmitā gadskārta.
Es pateicos visiem, visiem, ar kuriem ir nācies satikties, iepazīties, sastrādāties šo gadu laikā. Īpaši savai ģimenei un Kārlim, kura atbalsts un līdzdalība ir nenovērtējami. Paldies ... un te varētu minēt turpat vai tūkstoti vārdu - dalībniekus un rekolektantus, atbalstītājus un ziedotājus, KDK cilvēkus un rekolekciju grupiņas dalībnieces, darbiniekus un līdzstrādniekus, kristiešu solidaritātes fondus - Kirche in Not, Communicantes un Renovabis. Paldies!
Tie brīži, kad kāds uzraksta vai piezvana un pastāsta, kā KDI programmu rezultātā ir pamanījis Dievu darbojamies savā dzīvē, ir tie, kas dod gandarījumu. Ar šiem gandarījuma brīžiem Dievs joprojām uztur mani ceļā, kuru sāku, atsaucoties aicinājumam, pirms desmit gadiem.
Daudz laimes KDI dzimšanas dienā!
Komentāri
Ierakstīt komentāru