Godbijība. Svētajos Rakstos šī žēlastība tiek saukta par Dieva bijāšanu, bet šis vārdu savienojums mūsdienu cilvēkam neatklāj šīs žēlastības dziļāko būtību. Vārds ‘godbijība’ to raksturo labāk. Godbijība ir žēlastība, kas ļauj saskatīt, ka visa dzīve ir savstarpēji saistīta, ka viss nāk no Dieva un atgriežas pie Dieva. Godbijība palīdz mums ieraudzīt, ka plašais kosmoss mums kļūst personiski tuvs. Godbijība ļauj ieraudzīt atšķirību starp absolūto patiesību un zinātnes faktiem, kuru nozīmība laika gaitā gan pieaug, gan noplok. Godbijība palīdz ieraudzīt svētuma klātbūtni kā dzīvības avotu un to, kā tava dvēsele ar to ir dziļi saistīta. Godbijība ir arī pamatā cilvēka intuitīvai sistēmai, kas zemākajā līmenī nodrošina izdzīvošanu un noorientēšanos apkārtējā vidē, bet augstākajā – sniedz iekšējo vadību garīgajā dzīvē.
Pietāte. Kristīgajā tradīcijā to sauc arī par dievbijību. Pietāte te nav jāsaprot šaurā nozīmē. Pietātes žēlastība ļauj mums meklēt dievišķo otrā cilvēkā. Pietāte palīdz ieraudzīt, ka otram ir kāda vajadzība - pēc laba vārda vai samīļošanas, tā cilvēkam ļauj dot otram devīgi un augstsirdīgi, pat tiem, kurus varētu uzskatīt par konkurentiem. Šī žēlastība ļauj saredzēt labo un cilvēcisko pat ienaidniekā! Pietāte ir žēlastība, kas palīdz saskatīt un atrast Dievu tavas dzīves detaļās un pieņemt, ka Dievišķā dimensija ir pastāvīgs radošs tavas dzīves spēks.
Sapratne. Sapratne ietver sevī veselo saprātu (jeb saprātu). Sapratne ir žēlastība skaidri dzirdēt, ko otrs saka, kas ļauj mums redzēt pāri apstākļu radītām ilūzijām un ļauj saprast dziļāk patiesību, kas realitātē patiesībā notiek. Sapratnes žēlastība ļauj mums instinktīvi apjaust dabiskos likumus un mums ļauj ātri orientēties krīzes situācijās. Sapratne dod spēku neatdarīt otram ar to pašu, bet sāpi transformēt. Sapratne žēlastība palīdz dvēselei būt izturīgai pārbaudījumos. Sapratnes žēlastība ļauj apzināties sevi, savu vietu, savas spējas un tādā veidā būt pazemīgam.
Gara spēks, sīkstums. Šī ir žēlastība, kas dod spēku sekot savam aicinājumam (tu tiec aicināts!), dod drosmi iet uz to, lai izpaustu savu augstāko potenciālu, un lai īstenotu savu aicinājumu. Šī žēlastība mudina uz nesamierināmu integritāti, godīgumu, patiesību. Šī žēlastība sekmē to, ka Dievs var atvērt mūsu sirdi plaši vaļā un mēs spējam mīlēt tās lietas un tos cilvēkus, kurus paši neizvēlētos. Piemēram, Als Gors, filma „Neērtā patiesība”.
Padoma žēlastība. Šī ir žēlastība, kas dod spēju kādu mistisku patiesību padarīt saprotamu, pielietojamu un praktisku. Biežāk sastopamais vārds ‘padomdošana’ nav tas pats, kas padoms jeb padoma žēlastība. Padomdošana ir tad, kad tiek dots padoms – dari tā un tā. Padoma žēlastība ir tad, kad mēs pamanām patiesību, pievēršamies tai savu (vai pievēršam otra cilvēka) uzmanību, fokusējamies uz to, un to izgaismojam (iluminējam). Rezultātā rodas apgaismība. Piemēram, par ciešanu nozīmi manā dzīvē (vai kāda cita cilvēka konkrētā dzīvē).
Zinību dāvana. Šī žēlastība ir saistīta ar mūsu intelekta, prāta, smadzeņu un intuīcijas darbību. Zināšanas var iedalīt trīs kategorijās – informācija, aktīvas zināšanas un gnosis jeb zinības, kas atklātas caur žēlastību (atklāsmes). Piemēram, cilvēks zina, kas augiem ir vajadzīgs, lai tie augtu – kāda augsne, mitrums, mēslojums, gaismas un siltuma prasības. Aktīvas zināšanas ir tad, kad cilvēks pazīst auga iekšējās īpašības – kurš augs ir ēdams, kurš indīgs, kurš noder medicīnā un kā to izmantot. Nākamais līmenis – cilvēks pazemīgi pieņem, ka viņa dārzs ir daļa no visas dzīvās radības; viņš, iespējams, sarunāsies ar augiem savā dārzā, ko citi cilvēku uzskatīs par muļķību. Zinību dāvana ļaus saprast, kad dārzs kļūs pārmēslots, izsmelts vai piesārņots un dos atziņu, ka tas ir manu paša roku darbs. Žēlastība nekad mūs nesoda, bet vienmēr mūs vada un atmodina. Žēlastība arī paklusēt Noslēpuma priekšā.
Gudrība. Dievu nevar saprast ar loģikas vai racionālas domāšanas palīdzību, bet te var palīdzēt centieni pēc gudrības žēlastības. Prāts meklē personisku taisnību, bet gudrība sniedz citu perspektīvu – to, ka Dievs nedara un nevēl cilvēkam ļaunu. Šī žēlastība ir ļoti dzidra un sniedz ieskatu par to, kā cilvēks izmanto dievišķo vadību attiecībā uz to, kas viņš/viņa ir, kā dzīvo un kā izmanto dvēseles radošo spēku. Gudrības žēlastība var izpausties arī caur personisku atklāsmi. Vai mūsu kultūrā pastāv cieņa pret gudrību, sirmgalvju viedumu? Vai mēs esam tik gudri, lai ņemtu vērā to, kādu ietekmi tas, ko daru tagad, atstās uz septīto paaudzi pēc manis?
Rīgā, 2010. gada 27. aprīlī, gaidot 2010.gada Vasarsvētkus
Komentāri
Ierakstīt komentāru