Dvēseles draugs

KDI apaļā gadskārta

2011-11-29T21:29:00.015+02:00

Pēdējā mēneša laikā esmu bieži domājusi par to, kā ir gājis pēdējo desmit gadu laikā Kristīgās dzīves institūtā (KDI). Ir daudz labu lietu izdarīts. Tomēr neslēpšu - šis laiks nav bijis viegls.

Un te – nāk prātā atmiņas. Atmiņas gan par pašiem pirmsākumiem, gan par turpmāko vēsturi.

Trīsdesmit dienu ilgo ignācisko rekolekciju žēlastība bija īpašs aicinājums. Atsaukšanās aicinājumam noveda pie KDI dibināšanas 2001. gada 29. novembrī, Ignata dienā.

2002. gada 1.februārī tika uzsākta pirmā grupa mācību kursam „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”. Lai arī telpas kursu norisei bija aizrunātas, īsi pirms pasākuma tās tika uzteiktas. Satiku savus paziņas luterāņus un pastāstīju par to, kā klājas. Viņi uzreiz atsaucās un bija gatavi izlīdzēt, pat neprasot nekādu samaksu par telpām kristīgam pasākumam. Kad nu par to, ka tiek mainīta kursu norise, paziņoju eminencei, tad izrādījās, ka viss varēja notikt sākotnēji paredzētajās telpās. Izrādās, kā man tika paskaidrots, prāvests tikai gribējis pārbaudīt, vai pasākums ir no Dieva vai no tā otra. Savukārt, pie manis mājās notika pirmās pilnās Ignācija Garīgo vingrinājumu rekolekcijas ikdienā, jo citur telpu nebija. 2002. gada nogalē tika izdota Ignācija autobiogrāfija "Svcētceļnieka piezīmes". Bet tad jau es biju uzsākusi studijas otrā pusē okeānam. Studēju reliģiju un reliģijas izglītību ASV, maģistra programmas ietvaros apgūstot arī studiju kursus garīgajā pavadībā.

Pēc atgriešanās no studijām tika latviski sagatavota Ž. Tetlova, SJ, izstrādātā ikdienas ignācisko rekolekciju 14 nedēļu gara programma, kura tika piedāvāta jau 2003. gada Adventā un turpināta 2004. gada Gavēnī un Lieldienās. Ironiski, kad lūdzām telpas šīs programmas norisei, tad mums piedāvāja ceturtdienu. Es pat neaizdomājos, ka tā ir diena, kad turpat esošajā katedrālē notiek jauniešu Mises. Par rekolekciju programmu interese bija liela. To apmeklēja 80 cilvēku un tad tika izteikti mums pārmetumi, ka mēs organizējot pasākumu tajā pat laikā, kad dievkalpojums katedrālē, un ka cilvēki nākot pie mums. 2004. gada vasarā pirmo reizi noorganizējām arī astoņu dienu ignāciskās rekolekcijas. Neizdevās vienoties par sākotnēji paredzētajām telpām un rekolekcijas notika skaistā privātā vietā M. Juglas upes krastā Rīgas pievārtē. Tā bija skaistu Dieva žēlastību pilna nedēļa. 2004. gada oktobrī tikām uzaicināti novadīt semināru Ogrē un tā aizsākās izbraukuma semināru programma.

Trīs gadu gadadiena. 2004.gada 4.decembris. KDI joprojām nebija pastāvīgu telpu, lai gan turpinājām organizēt gan lielos kursus „Ticības un dzīves integrēšana jeb (Sociālā un pastorālā kalpošana)”, gan 14 nedēļu garo ignācisko rekolekciju ikdienā programmu. Mazākam cilvēku lokam piedāvāju arī pilnos Garīgos vingrinājumus ikdienā (deviņus mēnešus garu programmu), kas kādu laiku notika Sv.Franciska baznīcas kancelejā. Cilvēki vēlējās satikties, aprunāties, bija jāveic administratīvie, lietvedības, programmu sagatavošanas darbi – bet pastāvīgu telpu nebija, ja neskaita privāto guļamistabu. Dzimšanas dienas svinības sarīkojām Sv. Franciska baznīcā un t.s. semināra vecajā kapelā. Bija ieradušies diezgan daudz cilvēku, bija priekšlasījums – Ignācijs Lojola kā mistiķis, un tradicionālais svētku kliņģeris. 2005. gada janvārī ignāciskās astoņu dienu rekolekcijas notika Mārupē pie Betānijas dominikāņu māsām, bet vasarā neradās citas iespējas, kur tās sarīkot, kā tikai manā privātajā ģimenes dārza mājiņā Ābelēs. Turpmāk šīs ir tās vietas, kur ik pa laikam notika astoņu dienu rekolekcijas.

Četru gadu dzimšanas diena. 2005. gada 2.decembris. Tikko rudenī bijām izkarojuši telpas, kur nolikt vismaz ar kursu organizēšanu saistītās mantas, lai katru reizi nav jāvadā turp un atpakaļ. Telpas bez līguma, bet tā jau bija zināma stabilitāte, lai varētu piedāvāt jaunu programmu "Atrast Dievu ikdienas darbā jeb Garīgums darbavietā". Kad organizējām šī gada dzimšanas dienas svinības, tad kāds priesteris noteica, ka četri gadi tā jau nav nekāda jubileja. Uz to atbildēju, ka ir taču 4 (!) evaņģēliji un ir 4 (!) debess puses. Četri ir nozīmīgs skaitlis – kāpēc lai nesvinētu? Un vecāki – vai tad tie nesvin katru gadu savam lolotajam bērnam līdz tas paaugas?
Katedrālē bija sarunāta Mise, bet prāvests ne ar vienu vārdu nepieminēja Misē KDI. To, ka nezināja, nevar teikt. Jo vēl pirms Mises bijām bijuši, runājuši. Cilvēki sanākuši uz dzimšanas dienu un bija nedaudz izbrīnīti, ka Mise ir KDI dalībnieku un atbalstītāju nodomā, bet tas nemaz netiek pieminēts.

Pieci gadi. 2006. gada 25. novembris. Šoreiz programmā bija priekšlasījums - Dzīvot garīgi ikdienā, ne tikai svētdienā. Vai tas iespējams? Šī bija vienīgā reize, kad KDI darbības laikā dzimšanas dienā mūs apciemoja arī eminence. Par šo pasākumu internetā ir saglabājies ieraksts. Nebija jau tā, ka citos godos un gados augsto viesi neaicinājām, bet vienmēr viņam bija kāds aizbildinājums. Nekad ne uz vienu aicinājumu nav atsaukusies kristīgā TV Vertikāle (vai tas ir lielo kursu noslēgums vai dzimšanas diena).

Tā kā uz KDI dzimšanas dienu ir aicināti visi (ko var izlasīt publiskajos paziņojumos), tad uz KDI dzimšanas dienām neiztrūkstoši ierodas arī daži bomži. Un tas atkal nepatīk dažiem cienījamiem un godājamiem īpaši aicinātajiem viesiem, kuri mani ir mudinājuši viņus izmest ārā, aizslēgt durvis, nelaist iekšā. Bet mana muļķe sirds man to nav ļāvusi.

Plašākā lokā atzīmējām vēl sešu (2007.) un astoņu gadu (2009.) dzimšanas dienas. Tomēr šis bija laiks, kad ieceres sāka koriģēt arī krīze. 2009. gada īstenojām ieceri sākt piedāvāt programmas, izmantojot internetu. Pavasarī uzsākām ignāciskās e-rekolekcijas, bet gada nogalē sapņu izpētes e-rekolekcijas, kuras bija vairāku gadu garumā izlolotas. Sapņu izpētes rekolekcijas papildinātā variantā piedāvājām arī 2011. gada sākumā.

Un tagad ir pienākusi desmitā gadskārta.

Es pateicos visiem, visiem, ar kuriem ir nācies satikties, iepazīties, sastrādāties šo gadu laikā. Īpaši savai ģimenei un Kārlim, kura atbalsts un līdzdalība ir nenovērtējami. Paldies ... un te varētu minēt turpat vai tūkstoti vārdu - dalībniekus un rekolektantus, atbalstītājus un ziedotājus, KDK cilvēkus un rekolekciju grupiņas dalībnieces, darbiniekus un līdzstrādniekus, kristiešu solidaritātes fondus - Kirche in Not, Communicantes un Renovabis. Paldies!

Tie brīži, kad kāds uzraksta vai piezvana un pastāsta, kā KDI programmu rezultātā ir pamanījis Dievu darbojamies savā dzīvē, ir tie, kas dod gandarījumu. Ar šiem gandarījuma brīžiem Dievs joprojām uztur mani ceļā, kuru sāku, atsaucoties aicinājumam, pirms desmit gadiem.

Daudz laimes KDI dzimšanas dienā!

Tuvojas ADVENTS

2011-11-23T12:04:00.000+02:00

Tuvojoties Adventa laikam KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS, kā katru gadu, piedāvā Ignāciskās rekolekcijas ikdienā, kas ir laba iespēja apstāties ikdienas steigā un noklust, lai ieklausītos Dieva balsī, dziļāk sagatavoties Kristus dzimšanas svētkiem.

Ignāciskās rekolekcijas ikdienā sāksies jau šonedēļ. Tās notiks klātienē nelielā grupā reizi nedēļā ceturtdienās (grupu laiks pl. 16.30 un pl. 18.15), lai saņemtu ievirzi nākamās nedēļas tēmai un materiālus, kā arī ieteikumus, kā lūgties un citos ar garīgo dzīvi saistītos jautājumos. Tikšanās būs iespēja arī padalīties ar nedēļas laikā rekolekciju lūgšanās piedzīvoto un saņemto Dieva žēlastību vai grūtībām lūgšanā. Paredzētas 4 tikšanās – 24.novembrī, 1., 8. un 15.decembrī.

Tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevar piedalīties rekolekcijās klātienē, rekolekcijas tiek piedāvātas arī e-vidē e-rekolekciju veidā. E-rekolekcijās dalībnieks saņems lūgšanu materiālu katrai dienai, divreiz nedēļā garīgus ieteikumus, kā arī tiks piedāvāts forums, kur būs iespēja dalīties ar lūgšanas augļiem. Arī e-rekolekcijas Adventa laikā sāksies ceturtdien, 24.novembrī, un turpināsies līdz 21.decembrim.

Ignāciskās rekolekcijas ikdienā pēc tam būs iespējams turpināt arī nākamajā gadā septiņas nedēļas Gavēņa laikā un pēc tam trīs nedēļas Lieldienu laikā.

15.oktobrī esam veiksmīgi uzsākuši jauno mācību kursu Svētie Raksti un dzīve, kas ir tālmācības kurss pasta sarakstes veidā un e-vidē. Daudziem kursa dalībniekiem būtiski ir izrādījies tas, ka šis ir nevis kurss par Svētajiem Rakstiem, bet gan kurss, kur ir jālasa paši Svētie Raksti.

No kursa Svētie Raksti un dzīve dalībniekiem esam saņēmuši labas atsauksmes. Kā viena no dalībniecēm, kas ir jau iepriekš studējusi Bībeli vienā no augstākās izglītības iestādēm Latvijā, pabeidzot KDI piedāvātā kursa 1. daļu, raksta:

„Izjūtas dažādas: vispirms liekas – tas jau viss zināms, kas tur var būt jauns. Tikai sākot pārdomāt un sasaistot tekstus ar dzīvi, sāk palikt ļoti interesanti. Teksti it kā atdzīvojas. Turklāt pie visa vēl vajadzīga disciplīna, lai visu izpildītu. Es sapratu, ka patiesībā pat Bībeli zinu tikai to, ko man stāstījuši citi – gudri mācītāji un pasniedzēji. Man nav bijušas savas domas, šie raksti nav saistījušies ar mani personīgi.”

Ja nu kāds kursa sākumu ir palaidis garām un ir ar mieru intensīvāk sākumā pastrādāt, lai „noķertu” pārējos, varam vēl piedāvāt iespēju iekļauties kursā e-vidē vai pasta sarakstes formā.

Novembra beigās apritēs desmit gadi kopš KDI dibināšanas. Īpašus jubilejas pasākumus šobrīd neplānojam, tomēr būsim pateicīgi par Jūsu lūgšanām un atbalstu KDI un tā misijas – ticības un dzīves integrēšana – nodomā. Ceram, ka nākamā gada sākumā varētu notikt kāds interesants pasākums – Henrija Nouvena grāmatas atklāšanas svētki, kad sanākt kopā un atskatīties arī uz KDI 10 gadiem.

Svētie Raksti un dzīve

2011-09-28T11:26:00.000+03:00

2011. gada 15. oktobrī KDI uzsāks jaunu tālmācības kursu desmit daļās „Svētie Raksti un dzīve”. Kurss ir paredzēts ikvienam kristietim, kas vēlas labāk izprast Veco un Jauno Derību un saskatīt paralēles starp Svētajiem Rakstiem un savu dzīvi. (Plašāk par programmu).

Šī ir ekumeniska rakstura atbilde II Vatikāna koncila aicinājumam: „Mūsdienu Bībeles pētnieku atklājumiem jābūt pieejamiem lajiem. Ikvienam kristietim jābūt iespējai ar tiem iepazīties.” Akadēmiskās studijas ir laba lieta, bet tām ir sava vieta un savs laiks. Ne jau katram kristietim ir nepieciešams apgūt Svētos Rakstus akadēmiskā līmenī. Tāpēc programma „Svētie Raksti un dzīve” nav akadēmiskas teksta studijas, bet izmanto dzīves pieredzē balstītu mācību metodi, kas piemērota kristiešiem, kas strādā vai mācās, dzīvo vieni paši vai ģimenē, audzina bērnus vai mazbērnus un kuri ir ieinteresēti dziļāk iepazīt Svētos Rakstus, kuri izgaismotu Dieva darbību viņu dzīvēs.

Par to pārliecinājāmies, kad ar vairākām šīs programmas tēmām iepazīstinājām dažādu konfesiju kristiešus kādas citas programmas ietvaros. Tā Latvijas Kristīgās Akadēmijas absolvente Brigita atzinās, ka studiju laikā apguvusi ekseģēzi, bet ar saviem mazbērniem par Dievu nav pratusi runāt. Tieši KDI piedāvātā metode ir atklājusi veidu, kā ģimenē izdzīvot ticību. Arī toreizējais RARZI students Andrejs sajūsminājās par materiāliem un metodi, kas viņam ļoti noderētu kā katehētam. LU Teoloģijas fakultātes absolvente Arta atzinās, ka KDI programmu rezultātā viņas ticība ir kļuvusi dzīvāka, lai arī pirms tam bija vairākus gadus veltījusi Bībeles akadēmiskām studijām.

No citiem līdzīga nosaukuma kursiem šī programma atšķiras ar to, ka tā sasaista divas jomas: teorētiskas zināšanas un dzīves pieredzi. Visās kursa daļās ir skaidrotas zināšanas, kas balstās mūsdienu Bībeles pētnieku atklājumos, savukārt ar piedāvāto vingrinājumu palīdzību dalībnieki tiek mudināti meklēt apgūtā materiāla saikni ar ikdienas dzīvi – īpaši saistībā ar taisnīguma tēmu.

Bībele ir kā spogulis, lai palīdzētu cilvēkiem ieraudzīt savu dzīvi Dieva perspektīvā. Dievs runā caur cilvēku dzīvi, bet tā ir jāmācās lasīt. Protams, arī Bībeli ir svarīgi lasīt, bet galvenokārt, ne tāpēc, lai skaidrotu, interpretētu tās tekstu (veiktu ekseģēzi), bet gan lai skaidrotu savu dzīvi, lai saprastu, kādas virziena norādes Dievs sniedz saviem ļaudīm viņu konkrētajos dzīves apstākļos.

Agrāko laiku automašīnām bija iespaidīgi motori, bet jauda neliela. Mūsdienu automašīnām motors ir kļuvis neliels, no ārpuses neredzams, bet tā jauda ir palielinājusies, ko var redzēt darbībā. Kā ir ar mums, kristiešiem? Kas mums ir Bībele, kāda ir tās loma mūsu ikdienas dzīvē? Vai Bībele mums ir kā seno automašīnu iespaidīgais motors, ko visi var aplūkot (īpaši, kad spējam un protam citēt Bībeles fragmentus)? Vai arī tā ir kā mazs un jaudīgs motors, kas apkārtējiem nav pat redzams, bet kura spēks izpaužas mūsu darbos? Ir pienācis laiks, lai Svētie Raksti kļūtu par jaudīgu motoru, kas dod virzību kristieša dzīvei.

Šīs programmas priekšrocība ir tā, ka to var apgūt savā dzīves vietā, lai kurā Latvijas vai pasaules malā dalībnieks atrastos. Tālmācības programmu ir iespējams apgūt divējādi: (1) pasta sarakstes veidā vai (2) e-vidē.

Programmu ir izstrādājis teoloģijas doktors Noels Donelijs Skotijā, Kreigheda institūtā, kur šī programma ir oficiāli sertificēta. Kursu ir atzinušas tādas mācību iestādes kā Skotijas Nacionālā skolotāju koledža un Sentendrjū koledža, kas ir Glāzgovas universitātes filiāle. Šim kursam ir ekumēnisks raksturs un tas tiek izmantots Skotijas Baznīcu atklātajā koledžā. Tas arī garantē kredītpunktus teoloģijas bakalaura grāda iegūšanai Glāzgovas universitātē, kā arī dažās ārzemju maģistrantūras programmās Bostonā un Čikāgā. Latvijā likumdošana neparedz šāda interešu kursa sertifikāciju, bet ja LU, RARZI vai citas mācību iestādes Latvijā, kas gatavo speciālistus teoloģijā, reliģijā vai pastorālajam darbam būtu ieinteresētas šo kursu iekļaut savās programmās, tad KDI ir atvērts sadarbībai.

KDI ietvaros šis kurss tiek piedāvāts kā daļa no garīgo vadītāju (līdzgaitnieku) sagatavošanas programmas.

Šīs programmas latviešu materiāla konsultants ir teoloģijas doktors Jānis Priede. Materiālu tulkoja Ginta Dubrovska, rediģēja Ieva Treibaha, māksliniecisko noformējumu gatavoja un maketēja Monika Bērziņa, e-versijas izstrādi konsultēja Kārlis Čerāns, programmas vadītāja Marika Zelča-Čerāne. Programmas gatavošanu latviešu valodā ir atbalstījis eminence kardināls Jānis Pujats, finansiālo atbalstu sniedz kristiešu solidaritātes fonds RENOVABIS. KDI tāpat pateicas atbalstītājiem un ziedotājiem, kas deva sākotnējo palīdzību, lai darbs pie šī kursa izveides latviski varētu sākties.

Būšu pateicīga, ja šo kursu ieteiksiet saviem paziņām, draugiem vai savā draudzē. Informācijas lapu, kuru var izdrukāt un izvietot informācijas stendā, var lejuplādēt no šīs adreses. Informācijas lapā atrodami arī kursa visu 10 daļu nosaukumi, skaistā mākslinieces Monikas Bērziņas veidotā vinjete, kur attēloti dzīves kausā nestie Dieva Vārda augļi, un kontakta informācija.

Papildus informācija KDI web-lapā sadaļā Aktuālie pasākumi.

Kurš teicis, ka rudenī jābūt skumjam?

2011-09-23T12:48:00.000+03:00

Man patīk, kā rudens palēnām nāk,
skaisti dabas ritumā veļoties,
apaļo kastaņu adatās metoties,
pīlādžu rūgtumu saldumā sārtojot,
domas atkal rāmumā kārtojot –
viss aiziet kā vasara, mainās un irst,
viss plūduma krāsās no jauna dzimst.

Man patīk, kā rudens palēnām nāk
tieši laikā pēc siltajām naktīm
ieber logā mirdzošas lietus lāses
un savērpj zvaigznes rudajā taktī.
Kurš teicis, ka rudenī jābūt skumjam –
tā vienkārši Zeme griežas, tā Saule rit
un elpa ap pirmo zeltaino lapu vijas.

(Daiga Lapāne)

Lai nāk rudens - tā vienkārši Zeme griežas, tā Saule rit...!

9/11 - Nine Eleven

2011-09-12T10:43:00.001+03:00

9/11 - Nine Eleven – tā Amerikā apzīmēja 2001. gada 11. septembra traģisko notikumu. Bet to uzzināju tikai gadu vēlāk, kad biju devusies uz Ņujorku studēt.

Atceros, 11. septembris bija otrdiena, kad mājās gaidīju cilvēkus uz lūgšanu grupiņu – šūniņu. Biju ieslēgusi televizorā CNN kanālu un ... sākumā ekrānā redzēto uztvēru, kā kādu bojeviku. Tikai rūpīgāk ieskatoties un ieklausoties sapratu, ka tas ir kaut kas nopietnāks. Lidmašīnas ietriekšanos otrajā tornī redzēju tiešraidē. TV komentētāji izteica domu, ka, iespējams, sākas trešais PASAULES karš. Tas bija tik neparasti, būt klāt (ar TV starpniecību) notikumā, kas tieši šajā brīdī notiek otrā pasaules malā un kas var ietekmēt arī mani. Šajā brīdī es nevarēju iedomāties, ka pēc gada 11. septembrī es būšu pirmoreiz Amerikā un tieši Ņujorkā.

Fordamas universitātē šajā dienā bija piemiņas dievkalpojums un tika atklāta piemiņas zīme ar bojā gājušo vārdiem, kuri bija saistīti ar Universitāti. Viņi taču man bija pilnīgi sveši cilvēki, bet jutu, ka acis kļūst miklas. Tepat līdzās cilvēki, kas pazinuši bojā gājušos. Un tad es pirmoreiz līdz kaulam sajutu, ar kādām neredzamām saitēm jūtos saistīta ar cilvēkiem, kurus nekad neesmu pazinusi. Mēs visi esam saistīti kādā dziļākā ar maņām netveramā klātesamības līmenī. Caur šo pieredzi es biju kļuvusi piederīga globālajam ciematam, neatkarīgi no tā, vai es to vēlējos vai nē.

2003. gada sākumā Amerikā pastiprinājās Buša administrācijas organizēta propaganda, lai pamatotu Irākas kara sākšanu. Tika izmantota reliģija – tēze par zobu pret zobu no Vecās Derības. Toties Kristus mīlestības, piedošanas un prieka vēsts no Jaunās Derības oficiālajā propagandā tika ignorēta. Reliģija tika izmantota ideoloģisku mērķu sasniegšanai. Un daudzi visumā labi cilvēki, tam ļāvās. Es kļuvu aculieciniece, ko nozīmē oranžā līmeņa trauksme Ņujorkā. Es piedzīvoju, kā saimniece puspagraba stāvā, kur man bija ierādīta vieta gulēšanai, bija sākusi krāt ūdeni spaiņos, iepirkt produktus, ja nu gadītos kāds kodoluzbrukums vai ķīmiskais... To varētu uztvert komiski, ja vien tas nebūtu tik nopietni. Tas atspoguļojās arī vietējā Bronksas draudzē, kur svētdienas dievkalpojuma laikā, kad, sekojot liturģiskajai kārtībai, vajadzēja apliecināt savu ticību ar „Es ticu”, tika dziedāts „God, Bless America” un tika lūgta svētība ASV karavīriem, kas devās uz Irāku uzsākt karu. Sapratu, ka ārkārtas gadījumā neviens jau nešķiros, vai esmu ārzemniece, vai vietējā. Man var nākties ciest par ASV valdības grēkiem pat tad, ja neatbalstu šādu propagandu.

Kad atgriezos pēc studijām mājās, tad arī manas mājas man bija kļuvušas par daļu no globālā ciemata. Kad saslimu un sešas nedēļas man bija jāievēro gultas režīms, tad mani stiprināja draugu rakstīti e-pasti no aizokeāna. Tā bija savāda sajūta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Garīgā semināra vadība, kur biju uzaicināta lasīt lekcijas, pat neapjautājās, vai man slimības laikā nav vajadzīgs arī kāds garīgs stiprinājums, ko var sniegt tikai priesteris, lai gan dzīvoju netālu un Sv. Franciska baznīcas torņi bija redzami no mana dzīvokļa loga.

Pasaule bija kļuvusi tuvāka. 2004. gada 26. decembra cunami Indonēzijā. Tas vairs nebija notikums otrā pasaules malā, tur kaut kur ar svešiem cilvēkiem. Tur dzīvoja kāds mans kursa biedrs, un tur īsi pirms dabas katastrofas vieslekcijas garīgajā (pa)vadībā lasīja arī mana profesore no Fordamas Universitātes. Varbūt tieši šie studenti būs starp tiem, kas spēs sniegt garīgu mierinājumu cunami cietušajiem?

Manu uzmanību piesaistīja arī naftas kari Nigērijā ap 2008. gadu, jo arī tur dzīvo daži mani kursa biedri – priesteri Antonijs un Augustīns. Augustīns bija pirmais cilvēks, ar kuru sasveicinoties biju redzējusi savu roku starp melnas plaukstas pirkstiem. Vai viņi spēs sēt mieru, lai arī tur dzīvojošo cilšu cilvēku melnas ādas krāsas rokas sasveicinātos viena ar otru draudzīgā sveicienā?

Norvēģijas traģēdija šī gada sākumā lika just līdzi ne tikai šai ziemeļu tautai, bet visiem, kas uztver propagandu kā patiesību un kas neatšķir reliģiju, kas tiek izmantota kā ideoloģija, no reliģijas, kas ir vēsts, lai dotu brīvību gūstekņiem, acu gaismu aklajiem un pasludinātu Kunga Žēlastības gadu (sal. Lk 4). Ceru, ka pēc pusgada plānotais brauciens pie kolēģiem uz Norvēģiju atklās kaut ko vairāk par Labo Vēsti.

Septiņas Svētā Gara žēlastības

2011-06-13T12:39:00.000+03:00

Godbijība. Svētajos Rakstos šī žēlastība tiek saukta par Dieva bijāšanu, bet šis vārdu savienojums mūsdienu cilvēkam neatklāj šīs žēlastības dziļāko būtību. Vārds ‘godbijība’ to raksturo labāk. Godbijība ir žēlastība, kas ļauj saskatīt, ka visa dzīve ir savstarpēji saistīta, ka viss nāk no Dieva un atgriežas pie Dieva. Godbijība palīdz mums ieraudzīt, ka plašais kosmoss mums kļūst personiski tuvs. Godbijība ļauj ieraudzīt atšķirību starp absolūto patiesību un zinātnes faktiem, kuru nozīmība laika gaitā gan pieaug, gan noplok. Godbijība palīdz ieraudzīt svētuma klātbūtni kā dzīvības avotu un to, kā tava dvēsele ar to ir dziļi saistīta. Godbijība ir arī pamatā cilvēka intuitīvai sistēmai, kas zemākajā līmenī nodrošina izdzīvošanu un noorientēšanos apkārtējā vidē, bet augstākajā – sniedz iekšējo vadību garīgajā dzīvē.

Pietāte. Kristīgajā tradīcijā to sauc arī par dievbijību. Pietāte te nav jāsaprot šaurā nozīmē. Pietātes žēlastība ļauj mums meklēt dievišķo otrā cilvēkā. Pietāte palīdz ieraudzīt, ka otram ir kāda vajadzība - pēc laba vārda vai samīļošanas, tā cilvēkam ļauj dot otram devīgi un augstsirdīgi, pat tiem, kurus varētu uzskatīt par konkurentiem. Šī žēlastība ļauj saredzēt labo un cilvēcisko pat ienaidniekā! Pietāte ir žēlastība, kas palīdz saskatīt un atrast Dievu tavas dzīves detaļās un pieņemt, ka Dievišķā dimensija ir pastāvīgs radošs tavas dzīves spēks.

Sapratne. Sapratne ietver sevī veselo saprātu (jeb saprātu). Sapratne ir žēlastība skaidri dzirdēt, ko otrs saka, kas ļauj mums redzēt pāri apstākļu radītām ilūzijām un ļauj saprast dziļāk patiesību, kas realitātē patiesībā notiek. Sapratnes žēlastība ļauj mums instinktīvi apjaust dabiskos likumus un mums ļauj ātri orientēties krīzes situācijās. Sapratne dod spēku neatdarīt otram ar to pašu, bet sāpi transformēt. Sapratne žēlastība palīdz dvēselei būt izturīgai pārbaudījumos. Sapratnes žēlastība ļauj apzināties sevi, savu vietu, savas spējas un tādā veidā būt pazemīgam.

Gara spēks, sīkstums. Šī ir žēlastība, kas dod spēku sekot savam aicinājumam (tu tiec aicināts!), dod drosmi iet uz to, lai izpaustu savu augstāko potenciālu, un lai īstenotu savu aicinājumu. Šī žēlastība mudina uz nesamierināmu integritāti, godīgumu, patiesību. Šī žēlastība sekmē to, ka Dievs var atvērt mūsu sirdi plaši vaļā un mēs spējam mīlēt tās lietas un tos cilvēkus, kurus paši neizvēlētos. Piemēram, Als Gors, filma „Neērtā patiesība”.

Padoma žēlastība. Šī ir žēlastība, kas dod spēju kādu mistisku patiesību padarīt saprotamu, pielietojamu un praktisku. Biežāk sastopamais vārds ‘padomdošana’ nav tas pats, kas padoms jeb padoma žēlastība. Padomdošana ir tad, kad tiek dots padoms – dari tā un tā. Padoma žēlastība ir tad, kad mēs pamanām patiesību, pievēršamies tai savu (vai pievēršam otra cilvēka) uzmanību, fokusējamies uz to, un to izgaismojam (iluminējam). Rezultātā rodas apgaismība. Piemēram, par ciešanu nozīmi manā dzīvē (vai kāda cita cilvēka konkrētā dzīvē).

Zinību dāvana. Šī žēlastība ir saistīta ar mūsu intelekta, prāta, smadzeņu un intuīcijas darbību. Zināšanas var iedalīt trīs kategorijās – informācija, aktīvas zināšanas un gnosis jeb zinības, kas atklātas caur žēlastību (atklāsmes). Piemēram, cilvēks zina, kas augiem ir vajadzīgs, lai tie augtu – kāda augsne, mitrums, mēslojums, gaismas un siltuma prasības. Aktīvas zināšanas ir tad, kad cilvēks pazīst auga iekšējās īpašības – kurš augs ir ēdams, kurš indīgs, kurš noder medicīnā un kā to izmantot. Nākamais līmenis – cilvēks pazemīgi pieņem, ka viņa dārzs ir daļa no visas dzīvās radības; viņš, iespējams, sarunāsies ar augiem savā dārzā, ko citi cilvēku uzskatīs par muļķību. Zinību dāvana ļaus saprast, kad dārzs kļūs pārmēslots, izsmelts vai piesārņots un dos atziņu, ka tas ir manu paša roku darbs. Žēlastība nekad mūs nesoda, bet vienmēr mūs vada un atmodina. Žēlastība arī paklusēt Noslēpuma priekšā.

Gudrība. Dievu nevar saprast ar loģikas vai racionālas domāšanas palīdzību, bet te var palīdzēt centieni pēc gudrības žēlastības. Prāts meklē personisku taisnību, bet gudrība sniedz citu perspektīvu – to, ka Dievs nedara un nevēl cilvēkam ļaunu. Šī žēlastība ir ļoti dzidra un sniedz ieskatu par to, kā cilvēks izmanto dievišķo vadību attiecībā uz to, kas viņš/viņa ir, kā dzīvo un kā izmanto dvēseles radošo spēku. Gudrības žēlastība var izpausties arī caur personisku atklāsmi. Vai mūsu kultūrā pastāv cieņa pret gudrību, sirmgalvju viedumu? Vai mēs esam tik gudri, lai ņemtu vērā to, kādu ietekmi tas, ko daru tagad, atstās uz septīto paaudzi pēc manis?

Rīgā, 2010. gada 27. aprīlī, gaidot 2010.gada Vasarsvētkus

Kas ir laba Euharistijas svinēšana?

2011-04-21T09:00:00.000+03:00

2008. gada 23. augustā Rīgā viesojās Jēzus Sadraudzības jaunievēlētais ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ. Tikšanās laikā bija iespēja uzdot viņam arī vairākus jautājumus. Šoreiz jautājums par Euharistiju.

Jautājums par Euharistiju

Varbūt nav tik viegli atbildēt. Saistībā ar Euharistiju. Esmu dzirdējusi, ka Jums ir izdevies vairāk šim jautājumam veltīt savu laiku, pārdomājot šo noslēpumu. Jautājums ir, kā jūsuprāt, varbūt jūs varat padalīties, kā tuvoties Euharistijas noslēpumam, kā to varbūt vairāk iepazīt, iemīlēt un kā šo vēsti par Euharistijas nozīmi dot tālāk citiem.

Atbilde

Paldies. Labs jautājums. Es esmu mācījis sakramentus daudzus gadus savā dzīvē, un esmu nonācis pie pārliecības, ka visiem sakramentiem ir jāatgūst to nozīmi, no sākotnējās pieredzes (going to original experience). Citiem vārdiem, Euharistija, kā visi citi sakramenti nav kas tāds, ka Jēzus apsēdās un izdomāja: es jums došu septiņus sakramentus. Sakramenti nāk no Baznīcas dzīves, izdzīvojot atmiņas par Jēzu Kristu un Jēzus Kristus dzīvi kopienas vidū.

Tātad Euharistija, kā visi citi sakramenti, sākas ar kopienas pieredzi un ar kādu ļoti būtisku kopienas vajadzību. Domāju, ka tas var palīdzēt komunicēt vēsti par Euharistiju. Kopienai ir vajadzība būt kopā, ir vajadzība izglītot tās atmiņas. Kopējas atmiņas veido mūsu identitāti. Tātad kopienai ir jānāk kopā un jājūtas vienai Kristū. Atceroties, ko Jēzus darīja, kopiena zina, ko viņiem pašiem ir jādara, tā ir viņu identitāte. Daloties maizē un vīnā, viņi saprot, ka tā ir kristieša dzīve un Jēzus dalījās ar visu. Un mēs arī dalāmies ar maizi un viņu savā starpā, un tad mēs saprotam, ka arī mūsu ģimenēs, laulībās, ar mūsu draugiem, darbā mums ir jādalās. Citiem vārdiem, Euharistijā mēs izpaužam ar simbolu īsā laikā to, kas ir mūsu atmiņas, mūsu ticība, visa mūsu dzīve, tas, kam mēs ticam. Tur nav nekas automātisks attiecībā uz Euharistiju. Maģijas tur nav. Vienkāršs notikums kā ēst un dzert kopā, kurā Kristus nāk mūsu vidū un padara mūs par vienotiem (par vienu).

Lai komunicētu vēsti par Euharistiju citiem, es varu teikt no savas pieredzes Japānā un Filipīnās, ka labākā lieta ir laba Euharistijas svinēšana. Es svinētu Euharistiju pēc tam, kad ir veidota kopiena, ir izveidota draudzība, tad, kad tas ir noticis, ka cilvēki labi jūtas kopā. Svinēt to tiešām kā maltīti. Vēstures gaitā, un arī Jānis Pāvils II to rakstīja enciklikā par Euharistiju, ka mēs esam ļoti daudz akcentējuši ideju par upuri Euharistijā. Priesteris velta upuri Dievam. Bet mēs esam noniecinājuši (neglected) šo ideju par kopējo maltīti, kurā visi esam vienoti. Tas ir upuris, bet tas ir visas mūsu dzīves upuris, un tas ir izteikts šajā maltītes formā.

Laba Euharistija ir tad, kad esam draugi, un atmosfēra ir relaksēta, priecīga, ar dalīšanos, ar labu komunikāciju. Tas, pats par sevi pārliecina, iespaido cilvēkus. Tas palīdz vairāk, nekā daudzi vārdi, liela runāšana.

To pašu varu teikt arī par citiem sakramentiem. Kāda ir vajadzība šeit? Kopiena, identitāte, vienotība, mīlestība, dalīšanās, cerība.

Liela Euharistijas priekšrocība ir tā, ka katrā kultūrā maltīte ir svarīgākā kopienas kopējā darbība. Tādēļ tā ir vislabākā vieta, kur paust mūsu kopību, vienotību ar Dievu, jo tā ir kopības, komūnijas vieta. Maltītes kvalitāte, nevis ēdienkartes, bet sirds nozīmē parāda, reprezentē kvalitāti mūsu attiecībām ar Dievu. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne

Saistītas tēmas:
Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?
Pēdējās vakariņas ēšanas paradumu pētnieku skatījumā :)

Jautājums par grēksūdzi, izlīgšanu un dziedināšanu

2011-04-15T09:00:00.038+03:00

Atbilde

Par grēksūdzi. Sekoju tai pašai shēmai*: tā ir kristiešu atbilde uz noteiktu vajadzību - vajadzību saņemt piedošanu, vajadzību izlīgt. Te arī nekas nenotiek maģiski. Nenotiek kā obligāts pienākums. Mums nav jārunā ar cilvēkiem: ja tu esi katolis, tad tev ir pienākums darīt to un to, un to. Tas nepalīdz. Liela palīdzība ir, ja kopiena ir attīstījusi veidus kā paust to, ka vienalga, kas notiek, Dievs ir ar mums, mums piedod. 1983.gadā Romā bija sinode par izlīgšanu. Teologs no Filipīnām bija šajā sinodē, atbrauca atpakaļ un deva mums kopsavilkumu. Viņš teica: šajā sinodē mēs, bīskapi un teologi, iemācījāmies, atsvaidzinājām atmiņā, ka Dieva piedošana un izlīgšana ir lielāka, nekā Baznīca. Arī izlīgšanas sistēma Baznīcā ir lielāka, nekā grēksūdze.
Sakraments palīdz mums saprast, ka mums ir Dievs, kas vienmēr piedod. Runājot par sakramentu, būtisks punkts ir saprast, ka svarīgāk nekā grēksūdze ir viss kopējais izlīgšanas process. Nekas svarīgs mūsu ticībā un mūsu dzīvē nenotiek momentāni. Tādēļ ātrais ēdiens nav labi. Reālas, būtiskas, svarīgas lietas prasa laiku. Tādēļ grēksūdze un arī piedošana ir tikai viena daļa no garāka procesa. Process ir tāds, ka ja mana sirds ir sākusi novērsties, aiz-griezties no mīlestības, no taisnības, no Dieva, tad man vajag at-griezties, konvertēties, man ir vajadzīgs izlīgšanas process, un tas nenotiek momentāni, tas prasa laiku. Ikdienas metafora - jūs neejat uz grēksūdzi ar mazgāšanas sarakstu. Arī, kad dzirdu grēksūdzi, ja kāds saka man, ka pēdējās divās nedēļās viņš ir dusmojies uz saviem bērniem piecas reizes, es nezinu, ko tas nozīmē. Atslēgas punkts ir nevis tas, vai tās bija piecas, septiņas vai trīs reizes, bet atslēgas jautājums ir, kas notiek ar tavu sirdi, kad tu dusmojies uz cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir svarīgi. Tas ir tas, attiecībā uz ko ir vajadzīga izlīgšana. Ne tikai – es dusmojos piecas reizes, jo varbūt trīs reizes tev bija taisnība, tev bija jādusmojas, bet varbūt ir kaut kas tāds, kas tevi uztrauc, ar ko tu neesi mierā, un kas kaitina tevi, un tam ir vajadzīga izlīgšana. Tādēļ izlīgšanā mēs akcentējam kaut ko tādu, kas kristietībā ir bijis ļoti sen, un tā ir dziedināšana.
Pirmie kristieši tika saukti therapeutues, kas nozīmē dziedinātāji, jo viņi palīdzēja viens otram būt veselumā (whole).

* Iepriekšējais jautājums bija par Euharistiju, kur tēvs Adolfo Nikolas, SJ, paskaidroja, "ka sakramenti nav kas tāds, ka Jēzus apsēdās un izdomāja: es jums došu septiņus sakramentus, sakramenti nāk no Baznīcas dzīves, izdzīvojot atmiņas par Jēzu Kristu un Jēzus Kristus dzīvi kopienas vidū".
Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne

Vēl par līdzīgu tēmu:
Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?

Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?

2011-04-13T09:00:00.018+03:00

2008. gada 23. augustā Rīgā viesojās Jēzus Sadraudzības jaunievēlētais ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ. Tikšanās laikā bija iespēja uzdot viņam arī vairākus jautājumus. Domāju, ka ne vienam vien būs interesanti uzzināt, ko viņš teica par bērnu grēksūdzi.

Attēlā grupa, ar kuru tikās ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ, savas viesošanās laikā Rīgā.

Jautājums

Jautājumu uzdeva kāda mamma. Viņai ir 8 gadus vecs dēls, kuru gatavo I Sv. Komūnijai (tā ir pirmā reize, kad cilvēks savā mūžā pieņem Sv. Komūniju jeb Sv. Vakarēdienu). Baznīcā Svētdienas skolā bērnam ļoti konkrēti tiek runāts par grēku - es sameloju, es neklausīju, svētdienās nedrīkst darīt tādus un tādus darbus. Mammai ir personiskas attiecības ar Dievu un viņa gribētu mācīt bērnam kaut ko no šīm attiecībām, ko pati piedzīvo, bet nezina, kā to pasniegt. Iznāk, ka Baznīcā bērnam māca vienu, bet mamma kaut ko citu un tas iznāk sadalīti.

Atbilde

Jautājums par bērniem ir ļoti delikāts, es esmu priecīgs, ka Jūs to pajautājāt. Bērni nav pieaugušie, viņi ir ļoti jūtīgi, viņiem ir ļoti „mīkstas sirdis” (soft). Mums nevajag uzspiest bērniem lietas, kam varbūt ir nozīme pieaugušajiem. Es esmu pārliecināts, ka bērns, kam vēl nav 13-14 gadu, nevar izdarīt nāvīgu grēku. Viņiem patiesībā nevajadzētu grēksūdzi. Bet tas ir labi mācīt bērniem piedošanu. Bet labākais veids, kā mācīt bērnam piedošanu, ir dot viņam vai viņai labu piedošanas pieredzi. Tas, ko es iesaku, ir pirms viņš iet pie I Komūnijas, jūs svinat piedošanu mājās. Tokijā draudzē man bija jāgatavo bērni uz I Komūniju, migrantu bērni. Lūdzu atbildīgo māsu noorganizēt tikšanos, kur kopā ir bērni, viņu mātes un skolotāji. Mums bija kopīga grupas svinēšana. Mazliet paskaidroju par Dieva labumu, un arī to, ka mēs nekad neesam perfekti, ka kādreiz apbēdinām vecākus, sāpinām mātes, kaujamies ar saviem brāļiem un māsām. Un tad es lūdzu bērniem: "Pasakiet savām mātēm čukstus savus grēkus, lai viņa jums piedotu," tad prasu mātēm – tagad piedodiet saviem bērniem. Tad lūdzu otrādi – mātēm, jūs kādreiz esat nepacietīgas ar bērniem, iesitat, lūdzat piedošanu bērniem, un bērni piedot mammām. Un tad iedodu šokolādes, lai to nosvinētu. Tas darbojas ļoti labi, viņi ir ļoti priecīgi paņemt šokolādes arī brāļiem un māsām. Tas ir viens veids, kā sagatavot viņus, lai viņi izprastu, kas ir piedošana. Neatkarīgi, lai kas ir noticis, mēs varam viens otru mīlēt.

Vēlāk viņi vēlēsies ar kādu aprunāties, kas notiek viņu sirdīs, un šajā situācijā būs piemērota privātā grēksūdze. Mums ir jādara viņiem zināms, ka Dieva piedošana ir ļoti plaša, ne tikai šis viens ceļš, ir daudzi ceļi. Un māte ir pirmā, kas piedod. Jūs (mātes) varat palīdzēt bērniem vairāk nekā katehēze vai priesteri. Bērni darīs vēlāk to, ko redzēs darām jūs. Vai tas sniedz atbildi uz šo jautājumu?

Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne

CELIES, NĀC LAUKĀ!

2011-04-12T09:00:00.004+03:00

Visbiežāk ciešanu avots ir konflikts starp realitāti, kādu vēlamies, un realitāti, kurā esam un dzīvojam, un mūsu nespēju veidot realitāti saskaņā ar saviem noteikumiem. Realitātes neizdzēšama īpašība - tās nepakļaušanās tikt veidotai pēc mūsu prasībām, ir svētība, jo tā liek mums iziet ārpus mūsu noteikumu radītā cietuma, ārpus savas ierobežotības, un atbrīvo mūs no mūsu ierastās domāšanas rutīnas. Lācara atmodināšana nestāsta tikai par fizisku brīnumu, kas noticis divi tūkstoši gadu atpakaļ; tā mums apraksta mūsu esošo realitāti. Dievs, kas atmodināja Lācaru, ir tas pats Dievs, kas uztur mūs esamībā. Viņš pastāvīgi saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, nemirs nekad.” Un Viņš pastāvīgi ikvienu no mums sauc vārdā un saka: “Celies, nāc laukā!” Viņš sauc mūs caur tiem faktiem, kuros mēs atrodamies. Katra situācija ir aicinājums nākt ārā no mūs sagūstošā kapa un staigāt brīvībā. Mūsu problēma ir tā, ka mēs mīlam kapu, mēs dodam priekšroku pazīstamajam, mēs baidāmies brīvības un šausmināmies, ka kaut kas varētu mainīties. Dieva griba ir faktos, ar kuriem mums jārēķinās, apstākļos, kuros atrodamies. Mūsu atbilde uz Dieva gribu ir veids, kā mēs uz tiem reaģējam. Ja man normālā dzīvē būtu jāgaida divas stundas*, kad nav nekā cita ko darīt, tad tas mani būtu tā nokaitinājis, ka es iekšēji būtu ņurdējis tā vietā, lai šīs stundas uztvertu, kā iespēju darīt kaut ko citu, nekā biju plānojis, iekāpt jaunā brīvībā. Problēma protams ir zināt, kā reaģēt uz apstākļiem, kuros atrodamies, bet ja mēs ticam, ka Dievs ir faktos [visās lietās], tad mēs visdrīzāk atradīsim veidu, kā mums reaģēt, lai mēs izvestu sevi ārā no kapa brīvībā. Sāpēs, bailēs, dusmās un zaudējumos, iespējams - jo īpaši šajos gadījumos, mums vajag pajautāt: “Ko Dievs man saka caur šo?” Pat izmisuma tumsā, ja mēs sajūtam, ka nav vērts ilgāk vairs dzīvot, mums ir jāpajautā, ko šī tumsa saka. Dievs nesaka: “Pārtrauc savu dzīvi,” bet Dievs saka: “Tavs tagadējais dzīves veids ir neciešams. Izmaini to un dzīvo.”
* Autors apraksta gadījumu no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, kad viņam kādā vietā bija jāgaida divas stundas, kad atnāks cilvēks, kas varētu viņam iedot naktsmājas.
Attēlā: teksta autors Džerards Hjūdžs 2006.gadā
Tulkoja Marika Zelča-Čerāne no grāmatas: Gerard W. Hughes. Walk To Jerusalem: In Search of Peace. London: Darton, Longman and Todd, 1991. 119-120

Sociālā taisnīguma IKONA – pieminot 1980. gada 24.martu

2011-03-24T14:54:00.007+02:00

Jau kopš pirmdienas ikdienas saņemu informatīvu e-pastu par to, ka šodien, 24.martā notiks tautas protesta akcija pie Saeimas un Rīgas pils. E-vēstulē ir informācija arī par tām organizācijām, kas atbalsta vai piedalīsies šajā pasākumā. Starp tām interesanti ir konstatēt Kristīgi Demokrātiskā savienības vārdu. Visnotaļ apsveicami, ka sociālā taisnīguma jautājumu risināšanā iesaistās arī kristiešu organizācija. Tomēr jāpiebilst, ka kristiešu vidē pie mums ir bieži vērojama diezgan pasīva attieksme pret iesaistīšanos šādās akcijās, neizpratne par sociālajiem jautājumiem. Te laikam nav ko vainot pašus ierindas kristiešus, jo no tiem, kas kāpj kancelē, diemžēl reti kāds runā par šiem jautājumiem vai mudina kristiešus studēt Baznīcas sociālos dokumentus, enciklikas, Bībeli no šāda skata punkta.

24. marts ir datums, kas daudziem kristiešiem pasaulē, kas interesējas un iestājas par sociālo taisnīgumu, liek pieminēt Salvadoras arhibīskapu Oskaru Romero viņa nāves gadadienā. Arhibīskapu Romero (1917-1980) esmu jau pieminējusi arī kādā iepriekšējā ierakstā „Jēzus - mūsdienās?” Viņš bija kļuvis par izcilu aizstāvi nabagiem, strādniekiem, zemniekiem un apspiestajiem valstī, kurā valdīja militārā diktatūra. Lasot viņa sprediķus un runas, rodas pārliecība, ka viņš apzinājās, ka viņa teiktais var novest pie tā, ka viņš tiks nogalināts. Tie, kas neizprot vai nenojauš par transcendentālo dimensiju, uzskata, ka runāt par sociālo netaisnību nozīmē iesaistīties politikā. Patiesībā, tas ir runāt Dieva vārdā, kam rūp taisnīgums arī uz zemes. Visos laikos ir tikuši apsūdzēti pravieši. Lai atceramies kaut vai pravieša Jeremija nāvi. Kad pravietiskā balss rada apgrūtinājumu to cilvēku sirdsapziņai, kas ir savtīgi, vai tiem, kas būvē pretēji Dieva plāniem, tad pravietis ir traucēklis, kuru cenšas novērst, nogalināt, iemest kādā bedrē vai bunkurā, vajāt, neļaut izteikties.

Tomēr pravietis var teikt tikai to, ko saka. Pravieša aicinājums ir runāt par sociālo grēku un aicināt uz atgriešanos pie Dieva. Pravietis Jeremija bieži lūdzās, lai Dievs atbrīvo viņu no šī krusta – būt par pravieti:

„Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus.” (Jer 20, 7-9)

Arhibīskaps Romero tika nogalināts Sv.Misē 1980. gada 24. martā. Konsekrācijas laikā paceltais biķeris izlija un Kristus asinis sajaucās ar arhibīskapa asinīm. Viņš dzīvoja laikā, kad viņa valstī valdīja militārā diktatūra. Dienu pirms savas nogalināšanas viņš bija vērsies pie policistiem un zaldātiem un teicis: „Brāļi, jūs nākat no tās pašas tautas; jūs nogalināt savus zemniekus... Neviens karavīrs nav spiests paklausīt pavēli, kas ir pretēja Dieva gribai... Dieva vārdā, tautas, kas cieš vārdā, es jūs prasu – es jūs lūdzu – es jums pavēlu Dieva vārdā izbeigt represijas!”

Es vēl nezinu, kāds ir šodien notikušās protesta akcijas rezultāts. Tomēr man šķiet zīmīga sakritība – 24. marts – datums, kad tiek pieminēts arhibīskaps Romero kā sociālā taisnīguma ikona, un 24.marta protesta akcija pie mums. Alberts Einšteins ir teicis, ka nejaušība ir tad, kad Dievs vēlas palikt anonīms (Coincidence is God's way of remaining anonymous). Sagadīšanās, nejaušība, bet man gribas ticēt, ka tā ir zīme, kuru ir sagādājis Kāds, kas ļoti vēlas, lai arī Latvijā cilvēki iesaistītos un līdzdarbotos tādas pasaules radīšanā, kas ir labāka un taisnīgāka nekā esošā.

8. marta svētki - apģērbiet jauno cilvēku

2011-03-08T13:48:00.004+02:00

Kad mainījās laiki un 8.marts nebija vairs obligāti svinama diena - atviegloti uzelpoju. Lai arī darbā īpaši neizjutu šo svētku smagumu, jo bija vecākas kolēģes, kas uzņēmās iniciatīvu galdiņa klāšanā, tomēr nepatika par šīs svētku dienas vakarpusē streipuļojošajiem un iereibušajiem vīriešiem saglabājās.
Tomēr, laikam ejot, nākas aizdomāties par šo svētku sākotnējo nozīmi - sieviešu līdztiesību.

Vakar nejauši izlasīju žurnālistes Aijas Kincas rakstu. Tas viegli lasās. Iespējams, plašākai latviešu sabiedrībai ir laiks pārvērtēt līdzšinējo attieksmi, ko lielā mērā nosaka šo svētku saistība ar noteiktu politisko ideoloģiju un nejēdzīgo svinēšanas praksi padomju laikos. Pārsteidzoši, ka svētkiem jau simtā gadskārta. Šī raksta komentāros šķita savādi lasīt, ka kristiešiem jau nu gan nebūtu jāsvin šie svētki. Bet vai tad mūsu raibajā sabiedrībā tieši kristīgajā vidē sievietes nav viena no grupām, kurām nākas ciest no nelīdztiesības?

Nāk prātā gadījums, kad lai sarunātu telpas kādam kristīgam pasākumam, man bija jāņem līdzi savs vīrs, jo viņš ir vīrietis. Citādi prāvests ar mani, sievieti, par tik nopietniem jautājumiem pat nerunā. :)

Ironiski, šo svētku priekšvakarā atgadījās arī kāds notikums, kas lika aizdomāties, vai tikai atkal tas nav gadījums, kad noteiktā nodarbošanās veidā kristīgajā vidē tiek ignorētas sievietes. Proti, pirms nedaudz vairāk kā divām nedēļām informēju kādu katoļu organizāciju, ka 9. aprīlī rīkošu Rekolekciju dienu. Jau iepriekš zināju, ka organizācija savus biedrus aicina tajā aktīvāk iesaistīties. Tad nu nodomāju - varu piedāvāt to, ko zinu, esmu speciāli mācījusies un pārzinu. Saņēmu daudzsološu ziņu - ar mani sazināsies.

Tad nu gaidīju un sagaidīju. Telefona zvans un uzaicinājums piedalīties šīs katoļu organizācijas rīkotajās rekolekcijās, kas notiks arī tieši tajā pašā datumā, bet kā dalībniecei. Tās vadīs priesteris, protams, vīrietis. Atcerējos, ka patiesībā šī nebija pirmā reize, kad situācija izvērtās gluži identiski. Tikai toreiz, pirms pāris gadiem, tas notika Adventa laikā. Pēc tam jau gan taisnojās, ka tā tikai sagadīšanās.

Šoreiz jau arī gribētos ticēt, ka tas tikai izskatās pēc sieviešu diskriminācijas un ir kārtējā sagadīšanās, lai gan novērojumi vairāku gadu garumā liecina, ka šī organizācija vismaz Rīgā kā rekolekciju vadītājus aicina tikai vīriešus. Lai jau viņiem veicas un šīs organizācijas sievietēm, kas starp citu ir tās vadībā - viskvēlākie sveicieni svētkos!

Atgriežoties pie tēmas - kā jūs domājat - ko darītu Jēzus 8.marta svētkos? Un apustulis Pāvils?
Man sirdī klusu skan dziedinoši un iedrošinoši vārdi:

"Apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos - Kristus." (Kol 3, 10-11)

Gavēnis – laiks, lai šķīstītu savu sirdi

2011-03-08T12:17:00.000+02:00

Ignācijs no Lojolas (1491-1556) bija pasaulīgiem priekiem veltījies muižnieka dēls, kurš sapņoja par augstdzimušas dāmas sirds iekarošanu un slavu par uzvarām kaujas laukā. Pēc ievainojuma, kad 1521. gada 20. maijā sīvā cīņā franču lielgabala šāviņš savainoja Inigo (kā viņu toreiz sauca) abas kājas, viņam nācās vairākus mēnešus pavadīt gultā savā dzimtajā Lojolas muižā. Šis laiks kļuva par viņa rekolekcijām, par laiku, kad dzima ignāciskais garīgums un pamati arī, tā saucamajām, ignāciskajām rekolekcijām. Šis garīgums dziļi sakņojas ikdienas dzīvē un māca atrast Dievu it visā, būt kontemplatīvam darbībā.

Patiesībā, ne jau Dievs ir kaut kur pazudis. Tas ir cilvēks, kas nedzīvo savu dzīvi pilnībā, kas neizmanto (un pat apgāna) savas Dieva dotās dāvanas, kas izvēlas dzīvi, kur Dievs nav prioritāte... Un tā guļot slimības gultā Ignācijs sāk uzdot sev savas dzīves lielos jautājumus. Atbildes uz tiem ir atkarīgas no cilvēka attieksmēm. Attieksmes nosaka arī to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi. Cilvēka darbība un rīcība atklāj šīs dziļākās sirdī mītošās attieksmes.

Arī šīs rekolekcijas mudinās uzdot sev savas dzīves lielos jautājumus. Vai es ticu Dievam? Ja ticu, tad kādam Dievam es ticu?

Vai es ticu Leļļu dīdītājam, kurš rausta mani aiz diedziņa un man jānopelna viņa labvēlība? Jā? Nē? Vai es ticu Ziemassvētku vecītim, kas ienāk manā dzīvē epizodiski un dod dāvanas? Jā? Nē? Vai es ticu Soģim, kas ātri un efektīvi soda visus ļauna darītājus, dažreiz pat ļoti nežēlīgi, aptverot lielas ļaužu grupas? Jā? Nē?

Bet ja es ticu Dievam, kas ir Mīlestība, tad kā tas izpaužas manā ikdienas dzīvē, manā darbībā un rīcībā? Ja Dievs ir Mīlestība, tad kas esmu es? Vai es esmu Dieva mīlētais, unikāli radītais? Ja jā, tad vai tas izpaužas un kā tas izpaužas manā uzvedībā, rīcībā, darbībā? Starp vārdiem un darbiem bieži mēdz būt liela atšķirība. Garīgums – tā ir spriedze starp mums Dieva doto brīvību un to, kā mēs to izdzīvojam ikdienas dzīvē, kā mēs pielietojam Dieva dotās dāvanas.

Tāpēc Gavēņa laiks ir laiks, lai gaidītu kaut ko skaistu un brīnišķīgu. Lai gaidītu, ilgotos un ļautu Dievam ienākt savā dzīvē un pieņemtu Dieva dotās Dāvanas. Viena no Dieva dāvanām, kas man tiek dota ir tā, ka es esmu radīts. Šī ir dāvana, kurai ir arī ierobežojumi. Un te būtisks Lielais jautājums ir, vai es esmu gatava tos (ierobežojumus) pieņemt?

Gavēņa laikā ir svarīgi, lai mūsu sirds būtu atvērta un mūsu uzmanība būtu vērsta uz to, ko tad Dievs vēlas man dot šajā laikā. Lūgšana ir kaut kas, ko mēs saņemam, nevis tas, ko mēs darām. Ja mēs šajā laikā savu uzmanību vērsīsim uz to, ko es darīšu un ko es nedarīšu, tad līdz ar to mēs riskējam nesaņemt no Dieva to, ko Dievs vēlas mums dot, mēs riskējam nesaņemt Dieva dotu DĀVANU – mācīties mīlēt citus kā Dievs mīl mūs.

Gavēnis ir laiks, lai šķīstītu savas sirds dziļākās attieksmes un ilgas, lai norimtu, noklustu un ieklausītos sevī, tajā garā, kas mīt mūsos. Dievs var darīt ļoti daudz ar mūsu sirdīm, kad tās ir atvērtas Dievam un vērstas uz Dievu – jo tad mēs dodam Dievam vairāk VIETAS pieskarties mūsu sirdij un to pārveidot, transformēt.

Gavēnis – tas ir laiks, kad Dievs aicina cilvēku ļoti personiski – „Atgriezieties pie manis no visas savas sirds!” (Joēla 2, 12)

Arī šogad KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS piedāvā dažādas rekolekciju programmas, lai palīdzētu cilvēkam atgriezties pie Dieva.

Klātienē ir iespējams apmeklēt Ignāciskās rekolekcijas ikdienā septiņas nedēļas Gavēņa laikā otrdienās 8., 15., 22., 29. martā, 5. 12., 19. aprīlī pl. 16.00 un 18.00.

Paredzētās tēmas: Dievs turpina radīt katru cilvēku; Dievs rada no haosa. Grēks pasaulē; Mēs ar Dievu kopā radām mani manā pasaulē; Dievs katram cilvēkam dod sākotnējo uzdevumu; Dievs ieliek manī vēlēšanos būt patiesam; Svētais Gars aicina uz nepārtrauktu atgriešanos; Jēzus Kristus ir kopā ar mums mūsu neveiksmēs.

Šī programma ir pieejama arī e-vidē - Ignāciskās e-rekolekcijas Gavēņa laikā no 9. marta līdz 24. aprīlim.

Gavēņa laikā sestdien, 9. aprīlī - Rekolekciju diena Atmodini savu dvēseli. Saturiski atšķirīga no pagājušā gadā piedāvātās programmas. Šogad līdzi jāņem katram savs tuvākais, mīļākais Jēzus Kristus attēls.

Atgriezties mājās!

2011-03-01T23:32:00.010+02:00

Vakar vakarā ielidoju Rīgā no Frankfurtes. Biju nepilnu nedēļu pavadījusi Eiropas garīgo vadītāju organizācijas - Spiritual Directors in Europe ikgadējā konferencē, kas šogad notika Vācijā. Neskatoties uz nelielo nogurumu, noskaņojums bija ļoti pozitīvs. Kā jau vienmēr - atgriežoties mājās.

Pirms lidmašīnas nosēšanās stjuarts aicināja pasažierus, lai nokļūtu pilsētā, izmantot zaļos airBaltic taxi pakalpojumus un brīdināja, ka esot saņemtas sūdzības par krāpšanos Mercedes taksometros. Var jau domāt, ak, cik labi, ka tā pabrīdina, tomēr... mani neatstāja sajūta, ka kāds man grib atņemt māju sajūtu. Kurš gan gribētu par savām mājām vietu, kur krāpjas?

Kad izkāpām no lidmašīnas un autobuss veda uz lidostas ēku, tad tumsā diezgan grūti bija saskatāms neuzkrītošais uzraksts Lidosta "Rīga", toties pāri visam kaut kur augstu tumsā slējās logo sarkaniem burtiem Lukoil. Vai te ir manas mājas? Vai es patiešām esmu nokļuvusi mājās? Varu tikai iztēloties smaidu uz lūpām un savu prieku, ja Lukoil vietā būtu ieraudzījusi kaut vai uzrakstu "Laima", "Lāču rupjmaize" vai tamlīdzīgi. Vai tiešām krāpšanās un Lukoil ir tās pirmās un būtiskākās lietas, ar kurām būtu jāsaskaras, ielidojot Latvijā?

Es nerunāšu par Latvijas tēlu, kāds varēja rasties gan tiem pasažieriem, kuru galapunkts bija Rīga, gan tiem, kuri nokļuva Rīgā, caurbraucot uz kādu no Somijas pilsētām, kuru lidmašīnu reisi arī tika izziņoti salonā pirms nolaišanās. Man šī atgriešanās mājās raisīja pārdomas par nākamajā nedēļā gaidāmo Pelnu Trešdienu, kad atbilstoši Baznīcas liturģiskajam kalendāram sāksies Gavēņa laiks. Gavēņa laiks, kad parasti sprediķos dominē vārds "grēks" dažādos vārdu savienojumos un locījumos - grēku nožēlas laiks, iedzimtais grēks, atgriezieties no grēka un līdzīgi. Jā, tas ir pareizi un atbilstoši šim liturģiskajam laikam, tomēr ... man šķiet, ka šajā "grēka" crescendo tiek pārāk akcentēta vainas apziņa un pazūd būtiskākais - tas, ka mēs, kristieši, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības.

Ja palūkojamies uz kristiešu radīšanas stāstu, tad tajā ir norāde, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kas ir pilnīgi pozitīvs pamats. Mēs bieži dzirdam šo frāzi un iespējams pat neaizdomājamies, ko tā pasaka par mums. Mūsu izcelsme ir dievišķa, mūsu kodols, būtība ir 'iedzimtā svētība', nevis iedzimtais grēks. Tas nozīmē, ka mūsu pirmsākums ir pilnīgi pozitīvs, kā Bībelē teikts - „tas bija ļoti labs” (Rad 1, 31). Mums ir kāda laba vieta, kur atgriezties mājās. Mājās, kur esam pieņemti, saprasti, mīlēti.

Šī ir vieta, kur mēs cenšamies atgriezties, jo mūsu ceļā ir daudz apkārtceļu, daudz ienaidnieku, kas iesēj (Mt 13, 25) mūsos tās pašas šaubas, ar kurām tika kārdināts Jēzus: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad ....” (Mt 4, 3 un 6). Bībele ar dažādu stāstu palīdzību mēģina atspoguļot cilvēces pozitīvo vienību ar Dievu. Patiesībā, tieši šis labais, pilnīgi pozitīvais pirmsākums ir pamats tam, kāpēc mēs vispār varam runāt par atgriešanos. Ja nebūtu šī pilnīgi pozitīvā pirmsākuma, tad mums taču nebūtu kur atgriezties. Bet vai Baznīcā, sākoties Gavēņa laikam, runājot par grēku, netiks piemirsts šis pozitīvais pamats? Līdzīgi kā man, ielidojot Rīgā, radās iespaids, ka te jau nekā pozitīva nemaz nav.

Vārdam "grēks" nāk līdzi daudz neveselīgu blakus nozīmju, kas rada problēmas to izprast pareizi. Lielāko tiesu vārds „grēks” nesaistās ar atsvešinātības vai nošķirtības stāvokli. Tā vietā tas vispirms asociējas ar nepiedienīgu uzvedību, personisku morālu necienīgumu. Bet tie patiesībā ir tikai simptomi, nevis stāvoklis. Cilvēki, kas ir nošķirti no Dieva, darīs muļķīgas lietas. Bet šo nošķirtības, atsvešinātības stāvokli, kas ir pamata nozīme vārdam „grēks”, viņi ir izvēlējušies, tā ir jebkura dzīve ārpus „dārza”, kurā Dievs ir sākotnēji ielicis cilvēku. Grēks raksturo stāvokli, kad cilvēks dzīvo ārpus vienotības, kad tas, kas ir daļa, izliekas par to, ka ir veselums. Tas nozīmē zaudēt jebkuru iekšējo pieredzi, kas tu, cilvēks, esi Dievā. Šis „kas” nav nekas tāds, ko cilvēks var nopelnīt vai iegūt, vai sasniegt ar darbu, jo mums tas ir jau dots.

Bibliskā atklāsme ir par atmodu, nevis par pilnveidošanos. Cilvēks nevar tur nokļūt, cilvēks tur var vienīgi būt. Cilvēki bieži vien šim būt Dievā notic ar grūtībām un uzskata, ka tas ir pārāk labs, lai būtu patiess. Tikai pazemīgie to var saņemt, pieņemt, jo tas apliecina Dievu vairāk, nekā mūs pašus.

Jēzus - mūsdienās?

2011-02-22T21:14:00.003+02:00

Radikālas brīvības garīgums.
Apgādā Zvaigzne ABC nesen ir iznākusi no angļu valodas tulkota Alberta Nolena (Albert Nolan) grāmata „Jēzus vērtības mūsdienās. Radikālas brīvības garīgums.”

Alberts Nolens (dz. 1934) ir Romas katoļu Baznīcas priesteris, dominikāņu ordeņa loceklis (trīs reizes bijis Dienvidāfrikas dominikāņu vikariāta ģenerālvikārs). Grāmatas autors par savu nozīmīgo ieguldījumu teoloģijā ir saņēmis goda titulu Master of Sacred Theology (Sacrae Theologiae Magister), kas ir pielīdzināms goda doktora grādam, ko piešķir tikai Dominikāņu kā sprediķotāju ordeņa visizcilākajiem un starptautiski atzītiem teologiem.

Iepazīstoties ar grāmatu, uzmanību piesaistīja, ka apgāds Zvaigzne ABC reklāmas nolūkos, lai veicinātu šī Romas katoļu Baznīcas priestera grāmatas noietu, izmanto Latvijā pazīstama Evaņģēliski luteriskās Baznīcas teoloģijas doktora vārdu. Jāatzīst, visai savādi, ka grāmata ir palaista tautā bez kādām atsaucēm no katoļu autoritātēm Latvijā. Līdz šim apgāds Zvaigzne ABC katoļu autoru grāmatu latviešu izdevumiem bija nodrošinājis vai nu kāda katoļu priestera priekšvārdu (piemēram, K. Knoca grāmatai par seksu), vai pat arhibīskapa Jāņa kardināla Pujata Imprimatur (H. Eskrivas grāmatai). Nav pieaicināti, nav atsaukušies vai arī atteikušies? Vai iemesls varētu būt vēl neiezīmētās jaunās politkorektuma robežas, apstākļos, kad ir nomainījusies vietējās Baznīcas virsvadība un iezīmējušās jaunas nostādnes?

Te nu paliek atklāts jautājums – kāda ir vietējo katoļu Baznīcas autoritāšu nostāja attiecībā uz šo grāmatu? Skatoties uz šo situāciju, iespējami trīs pamata scenāriji.

Viens iespējamais variants – ignorēšana, t.i., katoļu Baznīcas autoritātes neliekas ne zinis. Ne mazums grāmatu tiek izdots un vai tad par katru būtu jāizsakās. Klusums it kā šāda grāmata nemaz nebūtu iznākusi. Ja nerunā, tātad – nav un viss ir kārtībā. Par grāmatu runā. Dažādos interneta vietnē esošos forumos, kur pulcējas katoļi, šī grāmata tiek apspriesta pat no diametrāli pretējām pozīcijām. Un savā ziņā tas ir labi, ka pateicoties demokrātiskajam internetam, notiek domu apmaiņa katoļu aprindās.

Otrs iespējamais variants – negatīvs vērtējums, kritika vai noliegums, ietverot tomēr pieļāvumu, ka dažas nostādnes un atziņas, ko pauž A.Nolens savā grāmatā, būtu arī pieņemamas. Ja palasa jauniznākušo grāmatu, tad, protams, te var atrast vairākkārtējas atsauces uz nekanonisko Toma evaņģēliju, ir pieminēts atbrīvošanas teoloģijas paudēja Gustavo Gutjeresa vārds, diskutablā enegrammas tipoloģija u.c. Cilvēki, kas labāk pārzina Baznīcā notiekošos procesus un teoloģiskos diskursus, šajā darbā varētu pat saskatīt dažas ideju paralēles ar bijušo dominikāņu priesteri un teologu Mateju Foksu. Iespējams, ka šīs lietas un līdzīgas lietas ir arī atturējuši katoļu autoritātes izteikties, ja nu gadījumā apgāds Zvaigzne ABC ir kādu uzrunājis.

Trešais iespējamais variants – pozitīvs vērtējums, atbalsts grāmatai. Pat tad, ja tiktu izteiktas dažas piezīmes, tā būtu zaļā gaisma – lasiet grāmatu, audziet garīgi, kļūstiet brīvāki un esiet labāki katoļi, kristieši, labas gribas cilvēki, pilsoņi. Droši vien daži uzgavilētu, bet daži ieļaunotos, nesaprastu un visu „žulti”, kas tagad interneta forumos tiek veltīta grāmatas autoram, pārnestu uz tiem, kas izteikušies par to pozitīvi.

Un tomēr, manuprāt, ir iespējams arī ceturtais veids, kā reaģēt. Dot brīvību tāpat kā Dievs dod un respektē cilvēka brīvību. Katoļiem aizliegto grāmatu saraksts oficiāli tika atcelts jau 1966. gada 14. jūnijā. Lasiet, domājiet, apspriediet, piemērojiet to savai dzīvei, kas der, to paturiet, kas neder – atmetiet.

Par ko tad galu galā ir grāmata?

A. Nolens savā grāmatā vispirms runā par mūsu laika zīmēm, citiem vārdiem – apraksta mūsu laikmeta situāciju un visai trāpīgi identificē problēmas. Tad grāmatas otro daļu velta Jēzus garīgumam, kur tiek parādīts, kādā veidā Jēzus kā personība atšķīrās un kāds bija viņa radikāli jaunais skatījums, uzstādījums. Jēzus mācība nepiedāvā uzlabojumus (pat ja mēs tos sauktu par strukturālām reformām) - ielāpus vecām drēbēm, bet gan pilnībā maina jūdu un kristiešu pasauli - sava laika vērtības apgriežot ar kājām gaisā, tādējādi ar to aicinot uz dziļu garīgu pārveidi. Var teikt, ka grāmatas otrā daļa raksturo tāda cilvēka kvalitātes, kurš var ienest izmaiņas pasaulē un tādējādi mainīt pasauli.

Beidzot trešajā daļā autors pievēršas jautājumam, kas cilvēkiem praktiski būtu jāveic, lai notiktu atdzimšana, dziedināšana. A. Nolens te runā par attiecību veidošana ar Dievu līdz pat vienotībai ar Dievu. Daži atsevišķi aspekti šajā attiecību veidošanā, par kuriem plašāk vēsta grāmata, ir – vispirms klusums un vienatne, sirds pateicība, saglabājot spēju brīnīties, atlaižot to, kam esam pieķērušies.

Tātad, ja mēs sekojam A. Nolena iezīmētajam ceļam, tad cilvēkiem būtu jāsāk ar attiecību veidošanu ar Dievu. No attiecībām ar Dievu pieaug brīvība un no tā izaug tas, ko A. Nolens sauc par radikālas brīvības garīgumu. Mūsdienu kontekstā tas nozīmētu mūsu laika sabiedrībā esošo vērtību hierarhiju apgriezt ar kājām gaisā un vadīties pēc vērtībām, kas ir vērtīgs no Dieva skatupunkta, līdzdarboties Dievam pasaules radīšanas procesā, kas joprojām turpinās. Grāmatas autors min arī virkni personību, kurām ir piemitis šāds radikālas brīvības garīgums.

Piemēram, Salvadoras arhibīskaps Romero (1917-1980) bija viens no šādiem cilvēkiem, kura pravietiskā balss kritizēja militāro diktatūru, viņa pa radio raidītās svētrunas radīja lielu ietekmi tautā. Viņa darbība bija tik bīstama valdošajai militārajai diktatūrai, ka viņš dievkalpojuma laikā tika nošauts. Viņa bēres pulcināja vairāk kā 50 tūkstošus cilvēku un prasīja arī upurus. Par viņu zināja visnabadzīgākajās laukstrādnieku ģimenēs, kuras mita visattālākajās kalnu būdiņās un kurās atradās arī bildīte ar arhibīskapu Romero.

Atbilstoši vispārpieņemtam sabiedrības skatupunktam gan arhibīskaps Romero, gan arī Jēzus bija zaudētāji – viņi gāja bojā. Tomēr tieši te parādās dziļš un sāpīgs paradokss – ar gatavību iet pat nāvē, tiek apliecināta dzīvība. (107. lpp.) Caur to notiek atdzimšana, garīga atdzimšana. Sociāli politiskā situācija Salvadorā stabilizējās tikai daudzus gadus vēlāk, tomēr joprojām, trīsdesmit gadus pēc viņa nāves, var teikt - „¡Romero vive!” – Romero ir dzīvs, viņa gars turpina dzīvot savā tautā.

Cilvēki, kuru prioritāte būs personiskas autentiskas attiecības ar Dievu, spēs ienest tādas pārmaiņas sabiedrībā, šaurākā vai plašākā mērogā, īsākā vai ilgākā laika posmā, kas vedīs uz sabiedrības garīgo atdzimšanu. Tieši ar katra cilvēka personiskām izmaiņām var sākties garīga atdzimšana.

Ir prieks, ka apgāds Zvaigzne ABC ir izdevis pasaulē atzīta katoļu teologa grāmatu. Uzreiz gan jāsaka, ka darbu pie grāmatas izdevuma latviešu valodā varētu vēlēties kvalitatīvāku. Jābrīnās - no kurienes ir nākusi latviski atveidotā - Sole, kas oriģinālā ir Dorothee Sölle, slavena 20.gs protestantu vācu teoloģe, kas dzīvojusi un lasījusi lekcijas arī ASV, daudzu grāmatu autore. Labi jau, ka vismaz iekavās ir ielikti īpašvārdi oriģinālrakstībā, citādi varētu tikai minēt, kas ar to ir domāts.

Tāpat, var jau būt, ka mums te, Latvijā, ir vienalga, kurā brīdī nošāva Salvadoras arhibīskapu Romero. Redaktores piezīmē teikts, ka sprediķa laikā. Nekļūdīgi būtu bijis teikt – Sv. Mises (jeb dievkalpojuma) laikā, jo sprediķis ir tikai viena daļa no Mises, kurā arhibīskapu vēl nenošāva. Cik zināms no dievkalpojuma translācijas ieraksta, tad viņu nogalināja konsekrācijas laikā, kas ir pavisam cita Mises daļa. Varētu diskutēt arī par teologa Karla Rānera slavenā teiciena latviskošanu, kas minēts šajā grāmatā, un vēl citām lietām.

Protams, šādos garīga rakstura tulkotos darbos vienmēr ir un būs kādas nianses vai pat būtiskākas lietas, ko vislabāk var uztvert un visprecīzāk nodot lasītājam tikai attiecīgās konfesijas pārstāvis, kas ieguvis teoloģisku vai reliģisku izglītību. Tomēr neskatoties uz šiem trūkumiem, grāmatas parādīšanās latviešu valodā ir pozitīva mūsu laiku zīme. Tā ļaus plašākai publikai, īpaši katoļiem, latviski lasīt par tām lietām, kas citviet pasaulē jau kādu laiku ir nozīmīgas garīguma kontekstā un cilvēka iekšējo brīvību veicinošas.

Arhibīskapa Stankeviča vīzija par garīgo atdzimšanu

2011-02-18T11:22:00.002+02:00

Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs par garīgo atdzimšanu un brīvību.

Tikai pavisam nesen izlasīju vairākas intervijas ar jauno Rīgas arhibīskapu – metropolītu Zbigņevu Stankeviču, kuras viņš bija sniedzis pagājušā gada nogalē. Viņš jau agrāk tika uzsvēris, ka viņa galvenā prioritāte jaunajā un atbildīgajā amatā būs Latvijas garīgā atmoda un atdzimšana. Intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pat izsakās, ka viņa visraksturīgākā īpašība, kas viņu atšķir no daudziem citiem, ir brīvība.

Intervijā žurnālam Rīgas Laiks (Decembris 2010) viņš saka, ka kristietības loma pasaulē ir atgādināt cilvēkam, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, un tam varētu piekrist. Intervijā ziņu aģentūra LETA (24.12.2010.) viņš saka: „Lai mūsu sabiedrība varētu atdzimt, mums vajag godīgi nosaukt prioritātes un runāt par šīm lietām.” Tomēr mani pārņem apmulsums, kad mēģinu intervijās atrast skaidri nosauktas prioritātes, jo atrodu tikai adaptētu A. Maslova vajadzību piramīdu. Kā viņš pats to paskaidro, tad vispirms ir materiālās pamatvajadzības, tad dvēseliskās jeb kultūras vajadzības, no kā izriet kultūras dziedināšanas nepieciešamība. Kad ir apmierinātas šo līmeņu vajadzības, tad visbeidzot pats būtiskākais ir cilvēka personiskās attiecības ar Dievu, komunikācija ar dievišķo, tiekšanās uz transcendentālo, svēto, sacrum. Vai tās ir domātas kā prioritātes, par ko būtu jārunā? Manī paliek apmulsums, jo vajadzību piramīdas piesaukšana, kā es to jūtu savā dziļākajā būtībā, ir lieka un nevajadzīga, ja tiek runāts par garīgu atmodu, atdzimšanu.

Lai arī arhibīskaps LETA intervijā atkārto, ka evaņģēlijs ir atbilde uz cilvēka dzīves visvairāk sasāpējušajiem jautājumiem, uz cilvēka gara slāpēm, es tikai brīnos, kāpēc arhibīskapa intervijās neparādās kaut neliela norāde un paskaidrojums, kādā veidā evaņģēlijs ir tā atbilde. Gan evaņģēlija piesaukšana, gan aicinājums uz garīgu atdzimšanu, manā skatījumā, arhibīskapa intervijās paliek deklarācijas līmenī, un tas no šī līmeņa Baznīcas vadītāja ir nepietiekami.

Kā tas ir vēsturiski nepārprotami atklājies, tad garīgas atmodas priekšnoteikums nekad nav bijis te piesaukto pirmo divu līmeņu vajadzību apmierināšana. Arī atdzimšana nenotiek, sekojot te minētajiem vajadzību līmeņiem. Atdzimšana notiek (ak, cik nepopulāri!) caur nāvi – ir kaut kam jāmirst – vecajiem priekšstatiem, prioritātēm, stereotipiem, aizspriedumiem, vērtību sistēmai u.tml., lai varētu nākt jaunais, lai notiktu atdzimšana. Jēzus Jāņa evaņģēlijā to izsaka šādi: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ 12, 24). Lai cik rūpīgi pārlasīju intervijas, tur neatradu ne vismazāko norādi, ka kristietība garīgas atdzimšanas jautājumu skata nāves un atdzimšanas, augšāmcelšanās kontekstā. Tas patiesībā ir viens no centrālajiem vēstījumiem Evaņģēlijā un šis notikums tiek svinēts kristiešu Lieldienās.

Evaņģēlijs neaicina ignorēt cilvēka dzīvei nepieciešamās lietas, arī materiālās, bet norāda uz prioritāti, proti, „dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs [dzīvei nepieciešamās] lietas taps piemestas” (Mt 6, 33). Tas nenozīmē, ka kristietis ir tāds cilvēks, kas tikai lūdz Dievu un gaida, kad ceptas pīles kritīs no debesīm mutē. Nē, tā ir karikatūra tiem gadījumiem, kad nereti tiek pārprasta kristietība. Tomēr neapšaubāmi prioritāte te tiek norādīta, neignorējot un neizslēdzot, bet ietverot arī citas dzīvei nepieciešamās lietas.

Pamats, kāpēc kristietība var tik droši runāt arī par visu citu dzīvei nepieciešamo lietu apmierināšanu, ir tas, ka kristietība no jebkuras citas reliģijas atšķiras ar kādu ļoti būtisku lietu – proti, ar inkarnāciju, ar Dieva iemiesošanos cilvēkā, Dieva cilvēktapšanu. Ne velti, šis ir otrs no svarīgākajiem notikumiem Liturģiskajā gadā, ko kristieši svin Kristus dzimšanas svētkos. Ko tas nozīmē? Tas praktiski nozīmē ļoti daudz! Dievs ir kļuvis cilvēks un Viņam nav svešs nekas no tā, kas ir būtisks mums, cilvēkiem, tajā skaitā arī dzīvei nepieciešamās lietas.

To labi paskaidro katoļu teologa Alberta Nolena (Albert Nolan) teiktais nesen latviski iznākušajā grāmatā Jēzus vērtības mūsdienās: „Daudzi nabadzīgi cilvēki nevar iegādāties kvalitatīvus pārtikas produktus. Daudziem, kas strādā, nav pietiekami daudz laika atpūtai. Kad šie cilvēki pauž vēlmi pēc cilvēcīgākas, veselīgākas dzīves, viņi nedara kaut ko „negarīgu”. Viņi cīnās par tiesībām dzīvot ar to garīgumu, kuru mums piedāvā Jēzus.” Tāpēc var teikt, ka būtībā dzīves nepieciešamību apmierināšana ir dzīšanās pēc Debesu valstības. No šāda kristīga skatupunkta raugoties, Maslova vajadzību piramīdas piesaukšana, ir lieka un nevajadzīga.

Es tikai brīnos, vai vajadzību līmeņu izklāsts, runājot par garīgo atdzimšanu ir politkorektuma ieturēšana attiecībā pret sabiedrību, kas citu valodu varētu nesaprast, vai arī arhibīskapa dziļa personiska pārliecība.

***

Vēl kādu negaidītu pārsteigumu man sagādāja, ka arhibīskaps Stankevičs intervijā žurnālam Rīgas Laiks teica, ka „protams, tas ir normāli, ka biznesa struktūra ir orientēta uz peļņu”. Jā, tas patiešām ir sabiedrībā vispārpieņemtais uzskats, kas tiek uzskatīts gandrīz vai par aksiomu. Šis uzskats tiek izmantots, lai racionalizētu un attaisnotu jebkuru peļņu. Tomēr es atkal mulstu un brīnos, kāpēc arhibīskaps šajā jautājumā nerunāja par kristīgiem darba garīguma pamatprincipiem?

No šī kristīgā skatupunkta raugoties uzņēmējdarbības primārais mērķis nav peļņas gūšana, bet, pirmkārt, kopīgā labuma, sabiedriskā labuma radīšana. Biznesa struktūrai būtu jābūt orientētai uz to, lai tā sabiedrībai ražotu tādas preces un produktus, piedāvātu tādus pakalpojumus, kas nodrošina kopīgo labumu, ceļ sabiedrību, nevis to degradē. Šis princips netiktu ievērots gadījumā, ja, piemēram, biznesa struktūra orientētos un mākslīgu vajadzību radīšanu, lai tikai gūtu peļņu.

Otrkārt, darbam ir jābūt tādam, kas dod cilvēkam personisko izaugsmi, piepildījumu. Šīs cilvēciskās vērtības ir saistītas ne tikai ar darbinieka zināšanām un tehniskām iemaņām, lai darbu padarītu labi, bet arī ar lepnumu par veicamo darbu, un to, ka tā vērtību atzīst sabiedrība. Uzņēmējdarbība šajā gadījumā būtu jāveic ar tādām metodēm un līdzekļiem, kas respektē cilvēka cieņu, ļauj cilvēkam sajust savu vērtību. Tāds darbs baro sirdi un dvēseli. Kad abi šie pamata principi ir harmonijā, tad ir veselīgs un līdzsvarots darba garīgums, kas neizslēdz ienākumu gūšanu, kuri ir nepieciešami, lai uzturētu un attīstītu uzņēmējdarbību un ļautu arī cilvēkam apzināties sava darba sabiedrisko vērtību.

Es tikai brīnos, ka par kristīgiem principiem un kopējo labumu uzņēmējdarbībā arhibīskapa intervijā mēs lasām kaut ko citu.

***

Pēdējais jautājums, kuru šeit aplūkošu un kas mani musināja lasītajās intervijās, ir kāds īss sarunas fragments no intervijas žurnālam Rīgas Laiks. Arnis Rītups jautā: „Kas ir jūsu visraksturīgākā pazīme? Tā īpašība, kas jūs atšķir no daudziem citiem?” Arhibīskaps atbild: „Brīvība.” Vai tas būtu jāsaprot, kā personisks sasniegums, kuru citi nav sasnieguši, kura citiem nav? Vai arī tas ir jāuztver kā sevis pretnostatījums pret daudziem citiem cilvēkiem sabiedrībā, Dieva tautā, kuriem ir iekšējas brīvības un garīga brieduma kvalitāte?

Tālāk Rītups lūdz paskaidrot un seko atbilde: „Brīvās izvēles iespēja jau ir katram cilvēkam. Bet es cenšos dzīvot saskaņā ar savu pārliecību un rīkoties kā cilvēks, kurš objektīvi izvērtē situāciju, tad pieņem lēmumus un tos īsteno, neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem.” Bet arī te jājautā - ko nozīmē objektīvi izvērtēt situāciju? Vai ir tāda vieta uz pasaules un Visumā, kur cilvēks varētu nostāties un teikt: „Tagad es varu situāciju izvērtēt objektīvi.” Patiesībā viss būs redzējums no kāda noteikta skatupunkta, un tas ir subjektīvi. Ieklausoties un uzklausot citu līdzcilvēku viedokli, cilvēks var iegūt plašāku un daudzpusīgāku skatījumu uz lietām un notiekošo, bet arī šajā gadījumā tas nevar pretendēt uz objektivitāti.

Tā, manā skatījumā, ir liela alošanās domāt, ka varam kaut ko izvērtēt objektīvi. Pat ja cilvēks kaut uz mirkli pieļauj, ka viņa skatījums ir tas objektīvais, tad tādā gadījumā viņam atkrīt nepieciešamība ieklausīties un ņemt vērā un citu cilvēku viedokļus un attiekties ar cieņu pret citiem cilvēkiem. „Objektīva situācijas izvērtēšana” satur sevī potenciālu kļūt par ļoti bīstamu īpašību, īpaši kombinācijā ar varu.

Intervijas lasīt bija interesanti un rosinoši, tomēr atzīšos, tas ko es kā sabiedrības un Baznīcas locekle gaidīju, bet nesagaidīju, ir tas, ka cilvēks R.-katoļu Baznīcas arhibīskapa amatā, kas ir arī sava veida garīga līdera amats, runājot par garīgo atdzimšanu, paudīs viscaur kristīgā skatījumā iesakņotu viedokli..

Kad biju maza meitene un bija laiks, kad katoļi gaidīja, kurš tad tiks iecelts par jauno arhibīskapu, tad atceros, ka mans tēvs teica, ja kādu liks, tad tas būs Jānis Pujats. Tā arī notika. Jānis Pujats bija mana tēva un viņa paaudzes arhibīskaps.

Kad pagājušajā vasarā tika paziņots jaunā arhibīskapa vārds, man tas nebija pārsteigums. Jau kādus desmit gadus mana sirds zināja, kurš tas būs. Patiešām, pagājušā gada vasarā tika iecelts pr. Zbigņevs par arhibīskapu. Tomēr viņam vēl ir jākļūst par manu arhibīskapu. Un to arī novēlu!

Zvaigznes vadīti

2011-01-06T21:38:00.000+02:00

Jau kopš Ziemassvētliem mani turpina uzrunāt kādas Meistara Ekharta rindas:

Kāds labums ir man no tā,
ka pirms četrpadsmit gadsimtiem no Marijas dzima Dieva Dēls
un ka manā laikmetā un kultūrā no manis nedzimst Dieva Dēls?
Mēs visi esam iecerēti būt par Dieva mātēm.

Meistars Ekharts, 14.gs.

6. janvāris ir Zvaigznes jeb Epifānijas diena (no grieķu valodas – epiphaneia – parādīšanās). Tā ir diena, kad austrumu zemju gudrie ķēniņi ieradās pie jaundzimušā Jēzus ar dāvanām, lai Viņu pielūgtu. Viņi atrada ticību Dievam, vadoties pēc Zvaigznes, kas norādīja viņiem ceļu pie Pestītāja.

Pie ticības Kristum var nonākt pa dažādiem ceļiem. Ja skatāmies laika ass perspektīvā, tad šo stāstu aizsāk vienkārša meitene Marija, kas atsaucas eņģeļa aicinājumam: "Es esmu kunga kalpone, lai notiek man pēc tava vārda," (Lk 1, 38) un dod iespēju piedzimt tam, kas ir Iemiesošanās.
Tad ir Jāzeps, kas paklausa Kunga eņģeļa pavēlei, ko saņēma sapnī, un ņem savu sievu Mariju pie sevis (Mt 1, 24).

Bet bieži vien cilvēks pie ticības Kristum nonāk līdzīgi kā kā viens no ganiņiem, kam Kunga eņģelis ir pasludinājis Pestītāja dzimšanu un mudinājis meklēt autiņos ietītu silītē gulošu bērnu. Gans meklē bērnu lopu silītē, un kad atrod, sadzird eņģeļus dziedam Gloria.
Cits ceļš, kā nonākt pie Kristus, ir vienoties ar savu iekšējo Viesu mājvietas turētāju, kas atvēl kūtiņu, kur piedzimt Dieva Dēlam. Tas ir viesu mājvietas turētāja ceļš pie ticības.
Visbeidzot ceļu pie Kristus atrod Austrumu zemju gudrie vīri, kurus tajā vada Zvaigzne. Arī tas ir ceļš. Daudz skumjāk ir būt Hērodam.

Meistars Ekharts aicina izdzīvot šo stāstu kā Marijai. Mēs visi esam iecerēti būt par Dieva mātēm, radītām pēc Dieva tēla un līdzības, kas ir Māte mums. Tomēr, ja arī nesaklausām to aicinājumu, kuram atsaucās Marija, mums joprojām ir iespējams ceļš, kas noved pie ticības Kristum, ja vien neesam hērodi.

Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī

2011-01-02T17:27:00.002+02:00

Pirms pavisam neilga laika Kristus dzimšanas svētki mums lika atcerēties kādu stāstu no Svētajiem Rakstiem:

Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.”

Bet tas viss notika, lai piepildītos, ko Kungs bija runājis caur pravieti, sakot: “Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu un Viņu nosauks vārdā Emanuēls,” – kas tulkojumā ir “Dievs ar mums”.

Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Un viņš to nepazina, kamēr viņa dzemdēja Dēlu, kuru viņš nosauca vārdā Jēzus (Mt 1, 18-25).

Šis fragments no Mateja evaņģēlija ir kā liecība tam, ka ir vērts pievērst uzmanību tam, ko redzam savos sapņos. Jau janvāra sākumā KDI piedāvā un aicina uz

sapņu izpētes programmu e-vidē

Sapņi – ceļš pie sava patiesā Es.

E-programma sāksies pirmdien, 17. janvārī.

Programmas ilgums – 8 nedēļas.

Tā būs vērsta uz savu sapņu izpēti un to nozīmes atklāšanu, lai labāk iepazītu savu patieso Es. Sapņi arī 21. gadsimtā ir viens no veidiem, kā Dievs uzrunā cilvēku. Programma, ņemot vērā mūsdienu psiholoģijas atziņas, pievērsīsies sapņu izpētei, galvenokārt, garīguma kontekstā. Savu sapņu izpētē ir ieteicams vadīties pēc noteiktiem noteikumiem noteiktā kārtībā. To tad arī piedāvās Sapņu izpētes e-rekolekcijas.

Plašāka informācija par šo programmu ir atrodama šeit.

Lai rastos ieskats rekolekciju augļos, KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA interneta lapā ir sniegts arī neliels ieskats sapņu izpētes e-rekolekciju pieredzē, kas gūta 2009. gada nogalē.

Par sapņu izpēti kristīgā vidē tagad var izlasīt arī Katoļu kalendārā 2011. gadam. No sirds iesaku iepazīties ar šo rakstu, kas bagātinās un paplašinās skatījumu par šo tēmu. Tiem, kam jaunais Kalendārs nav pieejams, raksts ir izlasāms šeit.

P.S. Pieteikumus e-rekolekcijām lūdzam sūtīt uz e-pasta adresi – kdi [at] apollo.lv savlaicīgi un neatliekot uz pēdējo brīdi! Ja zināt kādu, kam šīs rekolekcijas būtu noderīgas, tad aicinu tās ieteikt arī citiem!

Lai piepildās Dieva Sapnis par mums un mums dotie Dieva sapņi!!!

Dieva žēlastību un mieru 2011. gadā!

Marika

Arhibīskapa Vanaga indiference

2010-11-29T12:41:00.002+02:00

Vakar, 29. novembrī, skatījos raidījumu De facto, kur bija intervija ar arhibīskapu Jāni Vanagu.
Uz jautājumu, kāpēc viņš, būdams luterāņu arhibīskaps, ir devies rekolekcijās uz katoļu rekolekciju centru, viņš atbildēja: "Es nezinu nevienu luterāņu meditāciju centru, kas piedāvātu šāda formāta rekolekcijas, proti, trīsdesmit dienu klusuma, individuāli vadītas rekolekcijas, un tas bija faktiski vienīgais iemesls." Cik saprotu, tad tās ir bijušas trīsdesmit dienu pilnās Ignācija Lojolas "Garīgo vingrinājumu" rekolekcijās klusumā, kas tiek individuāli vadītas. Kad turpat pirms desmit gadiem meklēju rekolekciju māju, tad Lielbritānija bija viens no variantiem, kur patiešām atrodas labas rekolekciju mājas ar daudz pieredzējušiem garīgajiem vadītājiem.

Nodomāju - savādi, ka vienīgais iemesls, kāpēc braukt uz katoļu rekolekciju centru ir tas, ka nezina, ka tepat Skandināvijā tieši luterāņi un citas protestantu grupas vada šāda tipa 30 dienu rekolekcijas. Te es nedomāju tik daudz Zviedriju, bet Norvēģiju un Somiju, kur pēdējo gadu laikā ir izveidojušies pieredzējuši šo rekolekciju vadītāji un ar kuriem varētu sarunāt šādas rekolekcijas. Tiesa, viņi šo rekolekciju vadīšanu lielā mērā ir apguvuši Lielbritānijā.

Protams, arhibīskaps nevar zināt visu, kas notiek šajā jomā citās valstīs. Tomēr es brīnos par vēl kādu lietu, proti, kā vienīgo iemeslu viņš minēja, ka nezina luterāņus, kas vadītu šādas rekolekcijas, bet viņš neminēja to, ka šādās rekolekcijās konfesionālai piederībai nav nozīmes. Par to liecina prakse un atziņas jau no pašiem šādu rekolekciju pirmsākumiem. To atkārtoti apliecina arī tas, ka tieši luterāņi Skandināvijā ir dedzīgi šo ignācisko rekolekciju izplatītāji. Jo šādās rekolekcijās var pieredzēt tiešu Dieva klātbūtni, kas pats pa tiešo runā uz cilvēku un kas stāv ārpus jebkurām cilvēku radītām konfesijām. Par to liecina arī mana pieredze vadot rekolekcijas Latvijā.

Šajā notikumā ir vēl kāds interesants moments. Arhibīskaps, kā ziņoja mediji pirms kādām divām nedēļām, atgriezās no rekolekcijām ar atvērtību un gatavību pieņemt vai nu to, ka paliek amatā, vai nu to, ka būs jāmaina amats.

«No visām iespējām man skaidri iezīmējās viena. [..] Kaut arī mūsu Satversme neparedz bīskapu pārvēlēšanas vai pilnvaru pagarināšanu, esmu nolēmis lūgt Sinodei norādījumu, vai man turpināt kalpot pašreizējā amatā vai ne. Ceru no baznīcas sadzirdēt Dieva balsi un lūdzu arī sinodāļus jautāt par to Dievam,» pauž Vanags.

Šī gatavība liek domāt, ka viņš rekolekcijās ir nonācis līdz iekšējai brīvībai, tā saucamajai indiferencei, un tas ir pamatu pamats, lai atsauktos tam, ko Dievs no viņa vēlas. Un ar to viņu var tikai apsveikt!

Protams, Sinode jau arī var kļūdīties, bet tas jau būs cits stāsts.

Kas dara par svēto?

2010-11-01T09:17:00.000+02:00

Kādu rītu Jānītis kopā ar māmiņu bija izgājuši iepirkties. Zēns jutās nedaudz garlaikos un paskatījās uz netālu esošo katedrāli. No ārpuses tā izskatījās pelēcīga, tumša, nokvēpusi un netīra. Kad māte izgāja no lielveikla, tad Jānīts ieminējās par to, ko bija redzējis.
Māte ierosināja: "Ieiesim iekšā!" Tā viņi iegāja un māte aizveda dēlu, kur atradās lielie vitrāžu logi.
Vispirms zēns ar aizrautību skatījās uz brīnumainajiem krāsainajiem rakstiem uz senās baznīcas grīdas. Šķita, ka tie viņa priekšā dejo, rīta gaismai plūstot caur iespaidīgajiem vitrāžu logiem.
"Lūk, paskaties!" iesaucās zēns, norādot uz rakstu, kas dejoja uz akmens grīdas: "Kas tas ir, mammu?"
Māte padomāja un teica: "Īstenībā tas ir svētais. Redzi to logu tur augšā, kas izskatījās no ārpuses tik nokvēpis? Tur vitrāžā ir svētais. Gaisma no ārpuses spīd cauri stiklam un svētā attēls uz akmens grīdas dejo mūsu priekšā."
Jānītis dzirdēto noglabāja savā sirdī un viņi devās mājās gatavot pusdienas.
Pēc pāris dienām Jānītis bija ticības mācības stundā un skolotāja stāstīja par svētajiem. Viņa jautāja: "Kā jūs domājat, kas dara par svēto?"
Jānītis pacēla roku un teica: "Svētais ir kāds, kam saule spīd cauri. Un kad tas notiek, tad akmeņi kļūst dzīvi."

Kategorija - "prieks"

2010-09-17T12:02:00.005+03:00

Manā bērnībā laikam kādā priekšmetā skolā bija veselu mēnesi jāseko līdzi ģimenes tēriņiem un tie jāatzīmē katrs savā kategorijā. Tur bija dažādas kategorijas - ēšana, apģērbs un apavi, komunālie maksājumi, kultūra (grāmatas, teātris, kino un tamlīdzīgi), parfimērija (ziepes, zobu pasta u.tml.). Bet tad uzradās kāds pirkums, kas neietilpa nevienā no paredzētajām kategorijām. Tie bija baloni, kādas četras vai piecas kapeikas gabalā, bet kur tos likt? Un tad es ieviesu jaunu kategoriju, kurai devu nosaukumu „prieks”.

Šī atklāsme par jaunas kategorijas nepieciešamību uz mani atstāja tik dziļu iespaidu, ka turpmāk dzīvē, kad veicu kādus pirkumus, ik pa laikam atļāvos arī kaut ko vienkārši priekam. Priekam, lai iepriecinātu dvēseli. Tomēr tādos gadījumos nereti jutu arī apkārtējās sabiedrības spiedienu – aprobežoties ar vajadzīgo un nepieciešamo un neizvēlēties prieku.

Fantastikas literatūras autors Rejs Bredberijs, kura viens no pazīstamākajiem darbiem ir „451 grāds pēc Fārenheita” (izdots arī latviski) kādā intervijā, ko nesen lasīju, runā par prieka nozagšanu un skaudību. Reiz viņš esot stāvējis pie kāda rotaļlietu veikala. Tam garām skrējis bariņš puiku, apmēram divpadsmit trīspadsmit gadus veci. Viens no tiem apstājies un, acīm mirdzot, cieši lūkojies skatlogā. Rakstnieks viņu iedrošinājis un teicis: „Ej iekšā! Es iekšā!” Bet citi zēni mudinājuši: „Ak, nāc, tas taču ir knēveļiem!”

Rakstnieks turpina savu vērojumu: „Vai zināt, ko viņi mēģināja viņam nodarīt? Viņi mēģināja atņemt viņam viņa prieku. Ja cilvēki redz kādu pārāk priecīgu un ja viņi var viņam kaut ko nodarīt, tad cenšas sagraut viņa smilšu pili. Un tā zēns stāvēja un svārstījās starp rotaļlietu veikalu un došanos līdzi zēniem, un beigās tomēr devās līdzi zēniem. Un tas satrieca manu dvēseli.”

Lai to raksturotu, rakstnieks lieto vārdu savienojumu – skaudība par otra prieku (joy envy). Domāju, ka tas ir diezgan pamatoti. Vai arī jūs to esat pamanījuši savā dzīvē?

Sv. Ignācija Lojolas piemiņas diena

2010-07-31T21:24:00.000+03:00

Kāds ticīgais nomirst un nokļūst paradīzē un jautā Svētajam Pēterim:
- Vai es varētu satikt Svēto Benediktu?
Svētais Pēteris saka - Jā, un aizved pie Svētā Benedikta.
Cilvēks parunājas ar Benediktu un tad atkal iet pie Svētā Pētera un jautā:
- Un vai es varētu satikt Svēto Dominiku?
- Jā!
Cilvēks atkal parunājas ar svēto un tad atkal jautā Svētajam Pēterim:
- Un vai es varētu satikt Svēto Terēzi no Avilas?
- Jā, protams!
Cilvēks atkal parunājas un atkal jautā Svētajam Pēterim:
- Un vai es varētu satikt Svēto Ignāciju Lojolu?
Pēteris atbild Nē.
- Kā? Nē?
- Svētais Ignācijs ir aizņemts!
- Aizņemts paradīzē? Ar ko?
- Ignācijs vada garīgos vingrinājumus Svētajai Trīsvienībai.

Lojolas muižas pils, kas atgādina vairāk cietoksni nekā pili.

Minētā anekdote labi raksturo Ignāciju Lojolu kā svēto, kuru pāvests Pijs XI 1922. gadā iecēla par garīgo vingrinājumu aizbildni Baznīcā, jo viņš „ir bijis pirmais, kurš mācīja noteiktu sistēmu un īpašu metodi, pēc kuras iziet garīgās rekolekcijas” (Jezuīti 20. gadsimtā, 89. lpp.). Šī metode un vingrinājumu noteiktā secība ir apkopota viņa nelielajā darbā „Garīgie vingrinājumi”, kas dzimis no viņa paša pieredzes un kas ir rokasgrāmata garīgajiem vadītājiem jeb līdzgaitniekiem. Šajā darbā viņš ir centies sava Dievišķā skolotāja mācību padarīt pieejamu un auglīgu citiem. Viņa turpmākais dzīves ceļš atklāj, kā viņš ļāva Dievam sevi veidot par svēto un garīgo vadītāju citiem.

Par Ignācija dzīves ceļu var plašāk izlasīt manā rakstā izdevumā Mieram Tuvu jūlija mēnesī.

Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu...

2010-06-21T08:18:00.001+03:00

Ceturtdien pabeidzu rakstu par svēto Bernardu, mūku, Klervo cisterciešu klostera abatu. Bernards ir viena no izcilām kristietības personībām, kas pati mani ir uzrunājusi. Viņš nav bijis vienīgais no pagātnes kanonizētiem vai nekanonizētiem svētajiem, kam ir izdevies mani uzrunāt. Pirmais bija svētais Antons no Padujas, kas daudzus gadus ir bijis un joprojām ir viens no maniem favorītiem. Vēlāk basku zemes bruņinieks Ignācijs Lojola pavisam negaidot iekaroja manu sirdi un joprojām ir kopā ar mani manās ikdienas gaitās. Kaut kā neuzkrītoši, ar savu klusēšanu klātesoši ik pa laikam sevi liek manīt arī Sv. Jāzeps no Svētās ģimenes. Varētu domāt - nu kāda gan man varētu vēl būt bijusi interese par Bernardu, mūku, pie tam cistercieti? Nu nekāda!

Pirmo reiz Bernards mani pārsteidza, kad izlasīju, ka viņš iestājās klosterī kopā ar vēl trīsdesmit citiem vīriešiem, kurus bija pierunājis. Mātes slēpa savus dēlus un sievas piekļāvās saviem vīriem, kad redzēja tuvojamies Bernardu. Ne velti, jo viņš ar savām runas spējām un garīgo ietekmi varēja cilvēku dabūt klosterī, ja vien to uzskatīja par Dieva gribu, un pat laimīga laulība viņam nebija nekāds šķērslis. Iedziļinoties Bernarda laikmeta domāšanā un vērtībās atklājās, ka sabiedrībā dominēja uzskats, ka vienīgā pilnvērtīgā kristīgā dzīve ir dzīve klosterī. Citi varianti pilnasinīgai kristīgai dzīvei - palikt sabiedriski aktīvam, dibināt ģimeni, dzīvot ārpus klostera - šī laikmeta uzskatos praktiski netiek pieļauti. Un tā Bernards ir uz viļņa. Balstoties sava laikmeta teoloģijā un garīgajās vērtībās, viņš piesaista klosteriem lielu ļaužu skaitu. Klervo klosteris, kur abats ir pats Bernards, dibina vēl ap septiņdesmit jaunus klosterus (tie savukārt vēl citus jaunus klosterus!), lai izmitinātu tos, kas vēlas tur iestāties. Par šādiem rezultātiem Bernardu varētu apskaust pat par Latvijas reklāmas guru dēvētais Stendzenieks!

Tomēr Bernarda kampaņošanas mērogi bija daudz plašāki - visa Eiropa! Viņa spēja aizraut ļaužu sirdis tika izmantota arī Otrā krusta kara (1147-1149) organizēšanā, kad pāvests Eugēnijs III nozīmēja Bernardu par galveno krusta kara sprediķotāju un sludinātāju Tas, ka viņš bija slēgta un kontemplatīva klostera mūks un abats, neliedza viņam doties Eiropas ceļos, īpaši vācu zemēs un aicināt krusta karā. Otrais krusta karš cieta neveiksmi un daudzi par to vainoja arī Bernardu. Savukārt, Bernards šī kara neveiksmju cēloni saskatīja cilvēku grēkā - iekšējās intrigās, ķildās, nedisciplinētībā. Kad 2004. gada septembrī apmeklēju cisterciešu Mirendalas klosteri Bornholmas salā Baltijas jūras vidū, brālis Bass atzina, ka krusta karu organizēšana nav tas, ar ko lepojas cistercieši mūsdienās.

Nenoliegšu, ka ar šīm vērienīgajām aktivitātes viduslaiku Eiropā Bernardam izdevās piesaistīt manu uzmanību pat vairāk kā astoņus gadsimtus pēc savas šīs zemes dzīves. Tomēr ar to vien viņš nebūtu spējis iekarot manu sirdi. Mana sirds sāka atvērties viņam, kad sāku iepazīt viņa kristīgo misticismu. Viņa rakstu izteiksmes veidu un bagāto saturu var pielīdzināt medus saldumam. Pateicoties šim salīdzinājums viņa, Baznīcas doktora, tituls ir Doctor mellifluus (no latīņu mell-, mel medus + fluere plūst). Vai nav pārsteidzoši, ka viņš atrod vielu veseliem astoņiem sprediķiem, lai apcerētu Dziesmu dziesmas (Augstās dziesmas) pirmos vārdus -

"Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu,"

jo tas dod pamatu aizdomāties par citiem skūpstiem starp Līgavaini un Kristus līgavu - ko viņš saprot gan kā Baznīcu, gan kā dvēseli.

Pārsteidzoši, ka neskatoties uz savu sabiedriski aktīvo darbību, viņš rod laiku dziļai un auglīgai kontemplatīvai praksei, lai lasītu ne tikai Svēto Rakstu grāmatā, bet arī savā "pieredzes grāmatā" (liber experientiae). Sprediķos par Dziesmu dziesmu Bernards apcer evaņģēlija notikumu, kur minēta Jēzus viesošanās pie māsām Marijas un Martas. Bernards ļoti interesanti un dziļi skaidro mielastu. Ēšana jāsaprot kā smalka metafora, kas vieno vienu būtni ar otru un ļauj būt otrā būtnē. Jēzus ēd, bet tajā pat laikā pabaro mājas saimnieces. Šis ir viens no bagātākajiem kristīgā misticisma tekstiem par Dieva un cilvēka mistisko vienotību*. Bernards raksta:

"Neesiet pārsteigti - viņš ēd mūs un jo vairāk mēs tiekam ēsti, jo ciešāk mēs tiekam saistīti ar viņu. Citādi, mēs nebūtu pilnībā saistīti ar viņu. Ja es ēdu un pats netieku ēsts, tad tas izskatās, ka viņš ir manī, bet es vēl neesmu viņā; ja es tieku ēsts un pats neēdu, tad es esmu viņā, bet viņš vēl nav manī. Te nebūs pilnīgas vienotības vienam ar otru."

Iespējams, ka kādu šis teksts var mulsināt, bet man šis ir viens no skaistākajiem tekstiem, kuri joprojām veldzē manu dvēseli un mudina turpināt lasīt manā pieredzes grāmatā. Tā Bernards savaldzināja mani un ienāca manā dzīvē.

Kā ilustrāciju šim ierakstam izvēlējos attēlu, kas atspoguļo Svēto Bernardu no Klervo, dzerot pienu no Jaunavas Marijas krūts (kas balstās uz kādu leģendu par notikumu 1146. gadā). Pieļauju, ka kādu arī šis attēls var mulsināt. Zinot, ka Bernards ticis dēvēts arī par "Marijas cītaru", jo Dievmātei Marijai viņš piešķīra ļoti lielu lomu kā vidutājai, tas nav nekas neparasts. Tā ir tikai misticisma valoda, kura izmanto paradoksus, lai izteiktu ar vārdiem vai mākslas līdzekļiem to, kas nav vārdos izsakāms.

P.S. Neliels ieskats par Svēto Bernardu būs manā rakstā augustā izdevumā Mieram tuvu (arī interneta versijā).

* Mistiskās pieredzes klasisko ceļu iezīmē trīs pakāpes - šķīstīšana, apgaismība, vienotība. Te Bernards runā par trešo pakāpi. Bernards bija uzmanīgs, lai atzīmētu, ka vienotība nenozīmē identitāti vai robežu zaudēšanu ar Dievu.

Attēls. Bernards no Klervo dzer pienu no Jaunavas Marijas krūts.

Gars gavilē Dievā

2010-05-31T22:06:00.000+03:00

Šodien Baznīcā ir Vissvētākās Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētki. Tā ir diena, kad piemin un atceras notikumu, kad Marija cēlās un steigšus devās kalnos uz kādu pilsētu Jūdejā pie Elizabetes. Man šis notikums ir viens no tuvākajiem, pie kura bieži atgriežos savā sirdī. Šīs dienas lasījums ietver ne tikai skaisto "Augsti slavē Kungu mana dvēsele..." (Magnificat), bet arī divu sieviešu, kas piedzīvojušas Dieva ienākšanu viņu dzīvēs, tikšanos un dalīšanos.
Jaunākā sieviete Marija pirms neilga laika ir saņēmusi vēsti no eņģeļa, ka viņai piedzims bērns. Kā apstiprinājumu šai grūti noticamajai vēstij eņģelis piemin Elizabeti, kas savos cienījamos gados arī gaida piedzimstam bērnu. Marija ir tagad devusies apciemot Elizabeti, satiek viņu un tur paliek trīs mēnešus.
Kas notika šajos trīs mēnešos? Es ilgojos būt tur, būt viņu klātbūtnē, būt viņu sarunās, būt viņu ikdienas gaitās un darbos ... Un tas notiek. Ne jau katru dienu, bet ik pa laikam, kad satieku cilvēkus, ar kuriem tiekos garīgās pavadības attiecībās.
Pagājušā gada oktobrī kādā intervijā Spiritual Directors International konferences laikā Dublinā man jautāja, kā es raksturotu, kas ir garīgā pavadība. Toreiz es izmantoju šo evaņģēlija notikumu kā metaforu, lai sniegtu atbildi uz man uzdoto jautājumu. Jau vairākus gadus, vadot rekolekcijas un individuāli tiekoties, mani neatstāj sajūta, ka tas, kas notiek individuālo rekolekciju sarunu laikā ir tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Viņas abas ir pieredzējušas ienākam Dievu savā dzīvē un tagad viena no viņām dalās savā pārsteigumā un priekā, bet otra uzklausa un, pateicoties savai pieredzei, var apstiprināt, stiprināt un apliecināt, ka tas patiešām ir Dievs, kas ir darījis lielas lietas.
Līdzīgi es uztveru garīgās pavadības / līdzgaitniecības sarunu, kad cilvēks stāsta par Dieva darbiem viņa/ viņas dzīvē, bet es klausos un varu apstiprināt tos momentus, kad arī mans gars gavilē Dievā par to, ko Dievs darījis otra cilvēka dzīvē. Tad varu iedrošināt pieņemt šos momentus, atsaukties Dieva Gara pamudinājumiem, un lūgties. Man ir prieks, kad Dievs aplaimo mani satikt šādus cilvēkus.
Es melotu, ja teiktu, ka visas sarunas ir kā tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Tomēr ir liels gandarījums redzēt, kad cilvēks no sarunas uz sarunu sper pa nelielam solim, lai atbildētu Dieva aicinājumam un vadībai. Reizēm gadās ne tik gludi. Bet tas jau ir cits stāsts.
Attēlā: Marijas un Elizabetes satikšanās, 11. gs., kopija oriģinālam, kas atrodas Zadaras Arheoloģijas muzejā, Horvātijā

Novārtā atstātās dvēseles pārgrozības

2010-05-27T14:26:00.003+03:00

Sestdien nedēļas nogalē bija jāizvāc dārza mājiņas pažobele sakarā ar rekonstrukcijas darbiem. Tur man glabājās skolas un augstskolas laiku burtnīcas, grāmtas, pieraksti un piezīmes, laikmeta liecības - dažādas avīzes, žurnāli. Kārtojot un šķirstot uzausa daudzas pagātnes atmiņas. Mani pārsteidza lietas, par kurām brīnījos, vai tas vispār ir bijis manā dzīvē. Piemēram, tur atradu man pirms kādiem divdesmit gadiem adresētu vēstuli no kādas Džīnas. Kas tā par Džīnu un kāpēc viņa man stāsta par savu dzīvi, nudien nespēju atcerēties. To gan atceros, ka man patika rakstīt vēstules citiem. Tagad būtu interesanti palasīt, ko esmu rakstījusi. Tās bija vienā eksemplārā un kas to zina, vai kāda vispār vēl pie kāda ir sagabājusies, kaut vai pažobelē...

Un tad starp papīriem pašķīrās kāda lapiņa, uz kurām esmu savā laikā izrakstījusi citātus no Raiņa. Jā, tā bija! Es lasīju Raini! Ar prieku lasīju un sev svarīgāko un uzrunājošāko centos pārrakstīt savās piezīmēs. Šie citāti biju uzrakstīti uz vienas kartotēkas lapiņas, kuras lietoju, kad savā jaunībā strādāju izdevniecībā. Tātad to esmu rakstījusi vismaz pirms divdesmit gadiem. Savā ziņā tā esmu es, ar savām domām un vērtībām, ar savu skatījumu uz pasauli un norisēm pasaulē. Kas man bija svarīgs toreiz, pēdējos padomju varas gados?

Jānis Rainis, 17. sējums:

Par maz cīņas: nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nesekmēs pārvērsties ij ārējai iekārtai. (243. lpp.)
Morāle pazudina vairāk labu cilvēku nekā nemorālība - ļaunu. (244. lpp.)
... brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā... (267. lpp.)

Klasika nenoveco. Arī tagad šie vārdi mani uzrunā.

Un vai tagad mēs sabiedrībā nepiedzīvojam sekas novārtai atstātām dvēseles pārgrozībām?

Sapņi ir jālolo

2010-05-21T10:43:00.007+03:00

Pirms diviem gadiem kādam cilvēkam vēstulē rakstīju:

"Ja es rakstītu par Sv. Ignācija dzīvi, tad es varbūt gribētu tur iekļaut divas lietas, kas mani īpaši ir uzrunājušas - par buru kuģi, kura zīmējums sagabājies uz sienas Lojolas muižas mājā. Vai mazais Inācijs jau toreiz nesapņoja par lielām lietām? Brāļi devās jūrā, tirgojās, kādu iespaidu tas varēja atstāt uz mazo Inigo? Un vēl - kad viņš no Parīzes devās uz Lojolu uzlabot veselību, kāpēc viņš neapmetās pie radiem savā muižā, bet izvēlējās patversmi? Kad kādā lietainā dienā izmirkušām kājām stāvēju patversmes prieksā Azpeitijā, tad šķita, ka sirds dziļumos saprotu atbildi uz šo 'kāpēc'."

Tagad beidzot ir pienācis tas brīdis - rakstu par Ignācija Lojolas dzīvi! Mekēju fotogrāfijas no tām dienām, ko pavadīju Lojolā un Manresā, un mēģinu atsaukt atmiņā Ignāciju, kādu toreiz iepazinu. Lai arī pirms tam biju daudz lasījusi par viņu un domāju, ka pazīstu Ignāciju diezgan labi, tomēr nokļūstot viņa dzimtajā muižā Lojolā un iztaigājot tuvāko apkārtni un Azpeitiju, un pusgadu vēlāk nokļūstot Manresā vietā, kur Kardonē upes krastā dzima "Garīgie vingrinājumi", sapratu, ka tikai tagad esmu ieraudzījusi cilvēku Ignāciju, ar viņa meklējumiem, kļūdām, cilvēciskiem ierobežojumiem un atradumiem, kas gadu gaitā veidoja viņu par svēto.

Ja sapņus lolo, tie piepildās, pavisam negaidīti. To arī esmu mācījusies no Ignācija.
Tad nu novēliet, lai man izdodas uzburt ainas, kurās Ignācijs atdzīvotos ar miesu un asinīm!

Kaiross laiks - Neo

2010-05-17T13:30:00.003+03:00

Iepriekšējā ieraksta noslēgumā es nonācu pie atskārsmes, ka šis patiesībā ir kaiross laiks, kad tuvākā pusgada laikā izšķirsies, vai Neo nestais satricinājums sistēmai tiks izmantots, lai veiktu tālākas pozitīvas izmaiņas, vai arī šī brīža kaiross moments tiks nogulēts.

Un tad rodas loģisks jautājums – kuri ir tie, kas šo kaiross laiku varētu izmantot pozitīvām pārmaiņām? Vai tie simts divsimts protestētāji, kas 13. maijā iesaistījās akcijās pie Ministru kabineta un prokuratūras? Vai tie ir politiķi, kas centīsies izmantot Neo kārti gaidāmajā vēlēšanu kampaņā, bet kuri pēc vēlēšanām visdrīzāk paši kļūs par daļu no tās pašas sistēmas un atkal būs nespējīgi kaut ko mainīt, jo paši būs ieinteresēti sistēmas saglabāšanā? Vai Latvijā ir reāls subjekts, kas varētu izmantot šo kaiross laiku? Kāda ir reālā situācija?

Neesmu veikusi statistikas vai socioloģiskos pētījumus, tomēr, sekojot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā ap mani, gribot negribot ir jāizsaka minējums, ka patiesībā nav spēcīga subjekta, kas būtu spējīgs veikt pozitīvas pārmaiņas. Proti, tie, kas no sistēmas gūst ekonomisku un sociālu labumu, nebūs ļoti ieinteresēti to mainīt. Tie, kas būtu ieinteresēti to mainīt, ir jau gadiem ilgi vārdzināti un ir diezgan novārdzināti. Viņi tagad papildina bezdarbnieku rindas, ir hipotekāros parādos vai domā, kā savilkt galus ar galiem kopā. Tie, kas ir bijuši aktīvāki un meklējuši kādu risinājumu, ir jau projām no Latvijas. Un tad paliek pavisam maza saujiņa cilvēku, kas ekonomiski vēl neslīkst un kas nepieder sistēmai, un kuri jūt līdzi tiem, kas cieš no sociālā netaisnīguma, un kuri būtu ieinteresēti sistēmas pozitīvās pārmaiņās.

Un kā šajā situācijā rīkosies kristieši? Norobežosies, nosodīs vai iesaistīsies? Vai viņi pratīs izšķirties, kādā veidā līdzdarboties šajā situācijā, lai atbalstītu pārmaiņas, kas ir saskaņā ar to vēsti, ko pauž Dievs ar Vecās derības praviešiem un Jēzu Kristus, sūtot to pasaulē?

Manā skatījumā no pastorālā viedokļa te ieskicētā situācija nedrīkstētu kļūt par pamatu pesimismam, jo Dievs var darboties arī caur subjektu, kas nav spēcīgs un kam nepieder vara. Kaiross laiks ir apzināties aicinājumu no Dieva un tam atsaukties. Tas ir visiem kristiešiem un labas gribas cilvēkiem lūgt Dieva spēku ienākt šajā situācijā, šajos notikumos, atvērt sevi Dieva žēlastībai, lai tā varētu ienākt katrā no mums, darboties un caur mums ienest pozitīvas pārmaiņas.

Vai kristieši kļūs par reālu spēku, caur kuru izlieties Dieva žēlastībai?

Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā (noslēgums)

2010-05-16T08:25:00.004+03:00

Šo praviešu tradīciju īsteno arī Jēzus. Kad lasāt Lūkas evaņģēlija 4. nodaļu, vai jūs nepārsteidz ļaužu dusmas, ko izraisījis Jēzus, kas pirms brīža sinagogā ir nolasījis rindas no Jesaja grāmatas: „Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Vai šie vārdi nenorāda arī uz sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem? Vai šajos vārdos ir kaut kas slikts? Bet Jēzus runāja tālāk un tas izsauca ļaužu dusmas, kuri cēlās un izdzina viņu no pilsētas līdz kalna malai, lai nogāztu viņu zemē. Kāpēc? Vai tāpēc, ka Jēzus turpmāk teiktais jau sāka apdraudēt esošo sistēmu un tāpēc viņi gribēja no Jēzus atbrīvoties? Ja Jēzus būtu runājis par lietām, kas neskar esošo konkrēto situāciju, savā ziņā pat mietpilsonisko dzīvi, tad viņš būtu varējis turpināt runāt un neviens viņā briesmas nesaskatītu.

Arī Mateja 25. nodaļa runā par to, ka svarīgi ir konkrētie darbi, ko būsim darījuši attiecībā pret sabiedrības perifērijā nostumtajiem - izsalkušajiem, svešiniekiem, slimajiem, nebrīvajiem... Vai tas neattiecas uz sociālajiem jautājumiem? Reālie darbi attiecībā pret šiem cilvēkiem, nevis skaistas, jaukas runas, ir norma, kas tiks piemērota Pēdējā Tiesā.

Vēl kāds spilgts piemērs no Marka evaņģēlija 5. nodaļas (1-20. panti). Jēzus izdzen nešķīstus garus no apsēsta cilvēka un sadzen tos cūkās. Viņš reāli palīdz, dziedina un atbrīvo šo kapsētā mītošo cilvēku. Jēzus viņam nesaka mierinošus vārdus, piemēram, jūtu tev līdzi, pacieties Dieva vārdā līdz nomirsi un nonāksi debesīs, tad arī tavas ciešanas beigsies (es te ironizēju). Bet ko ļaudis? Vai priecājas? Nē! Vai nav pārsteidzoši – ļaudis lūdz Jēzu iet projām – lai tik nenotiktu vēl kādas sociālas (brīvs cilvēks), ekonomiskas (zaudē cūku ganāmpulku) pārmaiņas!

Vēl ir kāds plaši zināms un diskusijas izraisošs stāsts par to, kā Jēzus ar pātagu no auklām izdzen vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus no tempļa, izkaisa viņu naudu un apgāž galdus (Jņ 2, 13-21). Jēzus dusmojas, sarīko grautiņu templī! Kāpēc? Vai tad tā vajadzēja? Lai to saprastu ir jāizprot notikuma konteksts. Jēzus te īpaši vēršas pret baložu tirgotājiem, kas piedāvāja svētceļniekiem upurēšanai iegādāties vismazāko pieļaujamo upuri – baložus. Svētceļnieki templī ieradās no tālām vietām un upurēšanai paredzēto dzīvnieku nevarēja paņemt līdzi un to pirka uz vietas. Baložus upurim pirka visnabadzīgākie ļaudis. Lai to iegādātos bija jāsamaina nauda pret tempļa naudu, no kā iedzīvojās naudas mijēji un trūcīgo rēķina (ekonomika!). To redz Jēzus un rīkojas.

Iespējams, šie piemēri, kā tos te aplūkojām, var vairāku cilvēku apziņā nonākt konfliktā ar gadiem iesakņojušos stereotipu par Jēzu, kā pieklājīgu, ieturētu un kārtīgu savas valsts pilsoni, kas vienmēr ir ievērojis likumu un nav izraisījis nekādas nekārtības vai konfliktus.

Ja Bībeli lasa burtiski, pieķeroties kādam no konteksta izrautam citātam, tad diez vai cilvēkam pavērsies plašāks apvārsnis un diez vai Jēzus dzīves gājums atdzīvosies, lai to saprastu un lai Viņu iemīlētu, un lai Viņam sekotu. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzi kristieši, lai arī lasa Bībeli (burtiski), nedzīvo tās Garā. Jēzus aicina sekot, nevis burtiski kopēt. Te ir atšķirība! Burts nogalina Garu, visu dzīvo un radošo. Burts nogalina arī valsts administrācijā, kad ierēdņi valsti pārvalda pēc burta, bet savas radošās spējas pielieto savtīgos nolūkos. Bībele ir jālasa kontekstā ar tā laika notikumiem, jāizprot teksta rašanās vēsture un atbilstīgi jārīkojas mūsdienās katra konkrētajā dzīvē. Tā jau saka - kam ir ausis, tas lai dzird, kam ir prāts, tas lai saprot. Lasot Jēzus dzīvi evaņģēlijos, mani arvien no jauna pārsteidz kā pilienu pa pilienam Jēzus aizkaitina valdošos slāņus, tie sašūmē sabiedrību un beigās liek viņu novākt. Viņš paliek viens.

Runājot par Neo mūsdienu kontekstā es mēģinu šos notikumus analizēt un saprast kristīgās tradīcijas kontekstā. Neo atklāja datus, ko slēpa tie, kas algu saņēma no tautas nodokļu naudas, paši sludināja (deklarēja) taupību un mudināja citus uz taupību, bet patiesībā (faktiski) saņēma atalgojumu, kas pārsniedza gan viņu kompetenci un zināšanas, gan atdeves kvalitāti sabiedrības kopējam labumam. Neo atmaskoja šo divkosību ar konkrētiem faktiem.

Vai kaut kas pēc datu publiskošanas mainījās? Tas mani patiešām biedē, ka Neo gadījumā sistēma ir gatava aizturēt, apcietināt, izdarīt kratīšanu attiecībā uz Neo, bet nav gatava mainīt lielās algas taupības apstākļos, izdarīt izmaiņas sistēmā pat pēc datu publiskošanas. Saprotams, ka valdošajām struktūrām Neo darbība nepatika, Neo tika meklēts it kā tieši viņš būtu ļaunuma sakne (grēkāzis, ko upurēt).

Protams, Neo gadījumā diskutējams un pagaidām vēl neatbildēts jautājums paliek par Neo darbību likumību. Tomēr te ir jāņem vērā apstāklis, ka veikt ietekmi uz sistēmu, panākt tajā izmaiņas, ja augšas to nevēlas - nav vienkārši, jo abām pusēm nemaz nav vienādi godīga izejas pozīcija (proti, tas, kas atļauts augšām, nav atļauts apakšām). Tas būtībā ir jautājums par sistēmisko taisnīgumu un izmaiņu veikšanu sistēmā. Kā to izdarīt, ja tie, caur kuriem pastāv šī sabiedrības sistēma, nav ieinteresēti veikt izmaiņas? Tomēr, kad uz svaru kausiem nolieku jautājumu par kopējo labumu un vispārējām sabiedrības interesēm, tad nenoliedzami, ka Neo darbība ir satricinājusi veco sistēmu. Manuprāt, tagad izšķirsies, vai šis satricinājums tiks izmantots, lai veiktu tālākas pozitīvas izmaiņas, vai arī šī brīža kaiross moments tiks nogulēts.

Vai tauta šo iespēju izmantos? Un vai kristieši kā reāls spēks tajā iesaistīsies?

Saistīti ieraksti
Neo - skats no divām pusēm
Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā

Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā

2010-05-15T23:27:00.004+03:00

Te ir turpinājums iepriekš rakstītajam ierakstam par Neo. Šoreiz par to, kāda ir šī notikuma rezonanse dažu kristiešu grupu vidū, un kā šis notikums saistās ar garīgo dzīvi.

Par Neo aizturēšanu ziņas medijos parādījās jau trešdien, 12. maijā, dienas otrajā pusē. 13. maijā sociālajā portālā draugiem.lv jau no paša rīta parādījās viedokļi un komentāri par šo notikumu, aicinājumi piedalīties protesta akcijās. Savādi, nodomāju, nevienā kristiešu grupā, kurā esmu, par šo notikumu nav ne vārda. Tā dažās grupās ap pus trijiem dienā ievietoju diskusiju - Neo - ko par šo notikumu domā kristieši? ar sekojošu tekstu:

Savādi, ka kristiešu grupās par šo Latvijas sabiedrībā skaļo notikumu pagaidām nav nekādas reakcijas. Ne pret, ne par. Vienaldzība? Kristīga līdzjūtība?

Turpmākā reakcija savā ziņā bija prognozējama, bet tomēr... pārsteidza.

Grupā "Es esmu kristietis", kurā ir vairāk nekākā divi tūkstoši astoņi simti biedru, kas pārstāv dažādas konfesijas, dominējošā reakcija bija, ka šim jautājumam ar kristietību nav nekāda sakara un ka ir jārīkojas pēc burta. Piemēram: nu ar kristietību tam tik pat liels sakars kā tam, kas uzvarēja vakar hokejā; par Neo lai runā politikas kkādās domubiedru grupās; bet pēc būtības, viņš ir jāsoda pēc LV likumiem, kādi nu tie ir; Neko daudz es par neo nedomāju, es labprātāk padomāju par Dievu!; Ir doti ļoti labi norādījumi par valdību Bībelē - paklausīt valdībām un varām tiktālu, cik tās neiet pret Dievu un palikt lūgšanās par valdību, uz pārējo Dievs mūs nav aicinājis; jo mazāk ziņas skatos jo labāk.

Mani reizē pārsteidza un man bija žēl. Vairums komentāru liecināja, ka kristieši ir cilvēki, kas, no vienas puses, norobežojas savā kristiešu geto un uzskata, ka par to, kas notiek sabiedrībā, labāk ir neko nezināt. No otras puses, radās iespaids, ka kristieši Bībeli nesaprot, jo to uztver burtiski, nevis Bībeles grāmatu rašanās apstākļu un laikmeta kontekstā.
Citās kristiešu grupās parādījās arī cita rakstura komentāri, lai arī kopēja ieinteresētība un diskusiju aktivitāte nebija augsta. Tā, pusstundu pēc diskusijas sākuma Ignaciskā garīguma grupā Stella J. raksta:

"NEO "noziegums" ir tas, ka viņš būtībā atklāja krīzes dziļākos cēloņus - alkatību, kuras rezultāts ir neloģiskā finanšu pārdale, galējs nesaimnieciskums, tikai savas siles pildīšana un ekonomiskais genocīds pret lielāko iedzīvotāju daļu."

Tālāk viņa min konkrētus faktus un tos analizē. Sava komentāra noslēgumā viņa raksta:

"Jā, var jau viņam "piesiet", ka viņš tur pārkāpis šādus vai tādus, būtībā amorālus, likumus. Bet, ja kaut viena valsts līmeņa rīkojuma vai likuma dēļ aiziet bojā kaut viens cilvēks, kas jau notiek ar pašreizējo algu atņemšanu mazturīgajiem un, piemēram, medicīnas pakalpojumu izmaksām, vai arī cilvēks novests izmisumā, tad jau ir notikusi pēc būtības slepkavība un ir pārkāpti Dekaloga noteikumi...
Nav samērojami NEO "pārkapumi" ar ekonomisko genocīdu, kas notiek valsts līmenī un kura veicējus viņš atmaskoja."

Kārlis F. raksta:

"(..) Gribetos jau ljoti, lai Baznica butu pirmaa, kas shos jautajumus pacelj, nevis zhurnalisti un citi kaa Neo, kas to dara, kaa pashi maak. Baznicai ar savu ilgo tradiciju ir potencials shis problemas risinat inteligentak, pozitiivaak un produktivak."

Tas ir arī mans jautājums – kāpēc kristieši un Baznīca klusē? Kāpēc tā klusē par to, kas notiek sabiedrībā, par sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, kas bieži vien netiek risināti tautas, bet ierēdņu un valdošo aprindu interesēs? Kāpēc tā klusē arī par notikumu ar Neo, kas vairāku nedēļu garumā sniedza sabiedrībai informāciju par konkrētiem faktiem, kas parādīja atšķirību starp vārdiem un darbiem, starp deklarētajām vērtībām un faktiskajām vērtībām?

20.gs ievērojams teologs Karls Barts esot teicis, ka kristietis ir cilvēks, kam vienā rokā ir Bībele, bet otrā šīs dienas laikraksts. Tātad, kristietis ir cilvēks, kas seko tam, kas notiek sabiedrībā un līdzdarbojas, nevis vienkārši norobežojas no tur notiekošajiem procesiem. Tomēr ikdienā nākas vērot, ka tieši kristieši ir tie, kas bieži vien pauž diezgan mietpilsoniskus uzskatus un nostāju.

Tā ir ļoti sena tradīcija, jau no Vecās Derības praviešu laikiem, kas norāda uz to, ka Dievs ir ieinteresēts tajā, kā cilvēks dzīvo sabiedrībā un pasaulē, kā tiek risināti sociālie, ekonomiskie, ekoloģiskie, politiskie jautājumi. Te gribu minēt kaut vai dažas liecības, ko teikuši Vecās Derības pravieši.

Neapspied trūcīgu algādzi un nabagu, vai nu viņš ir no taviem brāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos. (5 Moz 24, 14)
Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos! Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un nežēlīgi mīt dubļos nabagu ļaužu cilvēcisko cieņu? (Jes 3, 14-15)
... Viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. (Am 2, 6); arī Amosa 8, 4-8.
Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! (Jes 10, 1-2)
Uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas... (Jer 22, 3)
Jūs nomācat taisnīgos, darāt pāri nevainīgajiem, ņemat kukuļu naudu un nedodat taisnību nabagiem tiesā. (Am 5, 12)
... jūs, Basanas [labi barotas] govis, kas jūs esat Samarijas kalnā un nodarāt pāri trūcīgajiem, nomācat nabagos... nāks dienas jums, kad jūs izvilks ar makšķeri un jūsu pēcnācējus ar zvejnieku kāšiem.” (Am 4, 1-2)

Vai tie nav ekonomikas, sociālie un politikas jautājumi, par kuriem runā pravieši? Es brīnos, kādu Bībeli kristieši lasa, ja tur nav to pamanījuši? Kas traucē to saskatīt? No pasaules pārņemtais mietpilsoniskums? Domāšanas aizture, veselā saprāta trūkums? Vai kalpošana burtam (uz to ir naski arī ierēdņi un birokrāti)? Lai kas tas arī būtu, tomēr nevar noliegt, ka patiesībā garīgā dzīve ir ļoti dziļi savā būtībā saistīta ar visu cilvēka esamību un vidi, kurā viņš dzīvo kā sociāla būtne. Garīgā sfēra nav atraujama no cilvēka un izdalāma kā kaut kāds fantoms, kas planē kaut kur gaisā nepieskaroties zemei. Garīgums caurauž ikvienu mūsu izvēli un motivāciju kaut ko darīt vai nedarīt. Garīgums nav atraujams no dzīves, kuru dzīvojam sava laika sociālajos, ekonomiskajos, politiskajos apstākļos.
(noslēgums sekos)

Neo - skats no divām pusēm

2010-05-14T11:30:00.005+03:00

Kādreiz ir tā - notikumi notiek kaut kur tālu, otrā pasaules malā, vai kaut kur tur augšā, bet tu esi tur, kur esi un tos vēro no attāluma. Šoreiz, pilnīgi negaidīti, esmu diezgan tuvu kāda notikuma epicentram. Notikumam ar Neo. Ne gluži tik tuvu, lai notikumā varētu ienest kādas izmaiņas vai to ietekmēt, ne arī tik gluži tuvu, lai tas būtiski un radikāli ietekmētu manu dzīvi. Tomēr esmu pietiekoši tuvu, lai dzīvotu tam līdzi un vērotu notiekošo no salīdzinoši tuvas distances attāluma.

Trešdiena, 12. maijs
Ir nedaudz pāri pulksten četriem pēcpusdienā. Esmu pabeigusi savus darbus un pa ceļam uz mājām sazvanos ar savu vīru. Balsī jūtu apjukumu, Ilmārs esot apcietināts. Arī man tas šķiet kā murgs. Kā apcietināts? Par ko apcietināts? It kā esot Neo. Ko? Kas? Īsti nesaklausu un sākumā nesaprotu. Neo! Tagad aiziet līdz apziņai - Neo - VID datu publiskotājs. Ko!? Ilmārs? Šoks ir ne pa jokam, jo saprotu, ka mans vīrs nejoko.

Satiekamies un domājam, ko mēs varētu darīt. Ir totāla neziņa. Pat nezinām, kur viņš ir. Galvenais, lai būtu vismaz civilizēti apstākļi. Daži telefona zvani un noskaidrojam, ka aizvests uz Gaujas ielu. Ir zināms atvieglojums, ka par apstākļiem nevajag satraukties. Kāds vīrs no televīzijas filmē Matemātikas un informātikas ēku Raiņa bulvārī. Nu ja - tas šovakar būs ziņās. Steidzos uz mājām, lai redzētu TV ziņas.

Mēģināšu te uz šo notikumu paskatīties no divām pusēm. No vienas puses, kā uz to skatās sabiedrība, mediji un, no otras puses, kas paliek aiz sabiedrības un mediju redzes un interesu loka. Notikumu gaitā labi izgaismojas mediji - sensāciju taisītāji. LNT un TV1 ziņas ir korektas, bet TV5 ziņās krievu valodā stāsta, kur ir mācījies nākamais hakeris Ilmārs un tas vairs nav korekti, jo Ilmārs vēl nav atzinis, ka ir Neo un Neo nav hakeris, jo neuzlauza IT sistēmu. Tomēr mani pārsteidza tas, ka 12. maija vakarā mediju uzmanības centrā bija Ilze Nagla. Neapšaubāmi, saglabāt preses brīvību ir būtiski, tomēr neviens medijs neminēja par to, kā šo notikumu ir uztvērusi Ilmāra ģimene, kā iepriekšējā vakarā - naktī veiktā kratīšana viņa mājās ir ietekmējusi ģimeni, bērnus un citus tuviniekus.
Vakarā uzzinām no ģimenes, ka A.Loskutovs esot pieteicies aizstāvēt. Intuīcijas līmenī ieslēdzas brīdinājums - ja nu Neo tiek izmantots, lai gūtu popularitāti gaidāmajās vēlēšanās? Protams, to nevar izslēgt, bet apzinos, cik ļoti ir iedragāta mana uzticība un tas, ka grūti tā uzreiz noticēt, ka kāds kaut ko dara patiešām nesavtīgi. Gribas tam ticēt, ka netiks izmantota šī situācija, lai tie, kas tagad uzņemas palīdzēt Ilmāram, iepītu viņu un savas intereses kaut kādās politiskās kombinācijās. Es neuzskatu, ka darboties politikā būtu kaut kas slikts vai apkaunojums, tomēr politikā reti iztiek bez intrigām un negodīgām spēlēm. Politikā ir ļoti grūti, saglabājot godīgumu, ietekmēt procesus. Vai to šie palīdzētāji spēs?
Uzzinām, ka Ilmārs ir zvanījis uz mājām. Mans vīrs arī nedaudz izpalīdz. Vismaz tik daudz.

Ceturtdiena, 13. maijs
Lasu informāciju par šo notikumu portālos. Tā pagaidām ir skopa, bet portālu publikas komentāri ir krāšņi - apcerot viņa seksuālo orientāciju un izskatu. Smieklīgi, skumji ... un skaidri redzams, ka labāk būtu ļaudīm neizteikties, ja nezina, ko runā. Ieraugu ziņu, ka Ilmārs ir atzinies, ka ir Neo. Ja vēl līdz šim brīdim bija doma, ka, iespējams, tas ir kaut kāds pārpratums, tad tagad šaubas tiek izgaisinātas.

Pamanu, ka pl. 11:26 Ilmāra puika ir pieslēdzies spēlēt kādu spēli draugiem.lv. Atkal atvieglojums!

Pa Radio ziņās pulksten 12-os Loskutovs sniedz plašāku informāciju. Beidzot tiek publiski pateikts, ka ir sieva un bērni. Ceru, ka nu vismaz mitēsies tie komentētāji, kurus interesē tikai seksuālā orientācija.
Uzzinu, kas no tuviem radiem ir aizdevis savu datoru, jo pēc datoru konfiscēšanas otrdien vakarā ģimene ir palikusi neziņā par to, kas notiek interneta medijos šajā sakarā. Uzzinu, ka rados naktī ir piedzimusi meitiņa. Dzīve ir patiešām pārsteidzoša!

Neziņa saglabājas - vai Ilmārs tiks atbrīvots? Sekoju līdzi protesta akcijām pl. 12-os un pl. 15-os. Sekoju ziņām un te atkal pārsteigumi. No LETA avotiem ziņas ar virsrakstu Komercģimnāzijas pasniedzēji lūdz PCTVL aiztāvēt Neo. Aizstāv A.Loskutovs, vēlāk lasīšu, ka par Neo izsakās arī S. Ēlerte. Tas viss kaut kā disharmonē. Kaut kā dabiski uztveru Valsts prezidenta V.Zatlera paziņojumu no rīta un JL S.Āboltiņas izteikšanos.

Ap pulksten pieciem uzzinu, ka Ilmāru neprasīs apcietināt. Nezinu, vai šo ziņu ģimene jau zina. Sūtu SMS. Ironiski, ka tieši šodien Saeimā tiek pieņemts likums, ka turpmāk valsts iestāžu darbinieku algas tiks publiskotas katru mēnesi.

Vēlāk Loskutovs preses brīfingā pastāsta par to, kā tas ir sācies. No televīzijā rādītā uzzinu, ka Ilmārs nejauši ir pamanījis, ka VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) mainot ciparus adrešu rindā var piekļūt pie citām deklarācijām. Cik noprotu, tad es taču esmu rīkojusies līdzīgi, lai atrastu kādu senāku deklarāciju, esmu ievadījusi deklarācijas numuru adrešu rundā. Cik tur trūka, ja būtu nokļūdījusies ar kādu ciparu, tad iznāk, ka arī man būtu pavērusies sveša uzņēmuma deklarācija. Ko es ar to būtu darījusi? Vai es būtu izdarījusi tādu pašu turpmāko izvēli kā Ilmārs? Zinu par brīvi pieejamām programmām, kas palīdz lejuplādēt plašāka apjoma datus no interneta. Vai es to būtu darījusi? Ja tas ir tā, tad patiesībā Ilmāra atklātais caurums VID EDS sistēmā bija rupja kļūda no VID un programmu izstrādātāju puses, ko arī auditori nebija pamanījuši. Šādā veidā pie citu uzņēmumu un organizāciju datiem varēja tikt jebkurš. Kāds tur hakeris! Tagad saprotu, kāpēc 12. maijā man bija grūti noticēt, ka ar Neo vārdu ir darbojies Ilmārs, kuru pazīstu. Par Neo sabiedrībā bija tēls, ka tas ir kāds krutais vai pat grupējums, kas diezgan apzināti un ar iepriekšēju nodomu urķējās un meklēja kādus slepenus valsts iestāžu datus. Pie šāda tēla radīšanas arī pats Ilmārs bija pielicis savu roku. Tāpēc šajā maskēšanās tēlā bija grūti atpazīt cilvēku, kas bija zināms. Varu piekrist Ilmāra tēvam, ka šis notikums atgādina šaušanu uz zvirbuļiem ar lielgabalu, tomēr nevaru noliegt, ka šādu reakciju no policijas ir sekmējis Neo tēls, kāds tas bija sabiedrībā pirms tam.

Tiktāl par notikumu. Bet tāpēc vien nebūtu sākusi rakstīt. Mani ieinteresēja jautājums par šī notikuma rezonansi sabiedrībā, kokrēti, dažādu kristiešu grupu vidū, un kādu iespaidu uz cilvēku garīgo dzīvi tas varētu atstāt. Tad nu par pārsteidzošajiem atklājumiem un to analīzi sekos turpinājums!

Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs?

2010-05-13T08:59:00.003+03:00

Kādu laiku neesmu rakstījusi Dvēseles draugā. Tas ir noticis ne jau tāpēc, ka nebūtu bijis par ko rakstīt. Gluži otrādi - notikumu un pārdomu ir bijis vairāk, nekā bija laiks novest tos līdz gatavībai publiskot. Tikmēr atziņas un pārdomas ir krājušās melnrakstos un dienasgrāmatā, un, cerams, ka ar tiem laika gaitā arī dalīšos.

Šodien, Kunga Debeskāpšanas dienā, joprojām mācos beigt sērot un ļaut iet tam, kas miris Lielajā Piektdienā (Lieldienu Noslēpums). Grūti ir ļaut iet ierastajiem un stereotipiskajiem priekšstatiem, ļaut iet kādam ieradumam, kas veidojies gadu garumā, beigt sērot par to, kas bjis pagātnē un ir jau miris.

(..) Viņš, tiem redzot, pacēlās augšup, un mākonis Viņu aizsedza to acīm. Un, kad, Viņam aizejot, tie pētījoši raudzījās uz debesīm, lūk, divi vīri baltās drēbēs nostājās viņiem blakus un sacīja: “Galilejas vīri! Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums ir paņemts debesīs, atnāks tāpat, kā jūs Viņu redzējāt aizejam uz debesīm.” (Apd 1, 9-11).

Droši vien daudzi būs redzējuši kādā baznīcā, muzejā vai reprodukciju albumā tradicionālos attēlos, kas atspoguļo Kunga Debeskāpšanu. Tajos Kristus tiek attēlots plānējam kaut kur gaisā gleznas augšdaļā, bet gleznas lejas daļā uz viņu, uz augšu pavērstiem skatieniem, noraugās izbīnīts sekotāju bariņš. Dažreiz Kristu tur vai nes uz augšu eņģeļi, dažreiz tiek attēlots arī dziedošs eņģeļu koris, bet dažreiz gleznas augšā ir redzamas tikai Kristus basās kājas, bet pārējā ķermeņa daļa ir iedomājama tikai ārpus gleznas rāmja. Šie attēlojumi ir tradicionāli un katrs var izvēlēties kādu sev tuvāku attēlu, kas var palīdzēt atklāt šīs svētku dienas dziļāko noslēpumu. Es varu iztēloties, kā tas varēja būt. Ne tikai divi tūkstoši gadus atpakaļ, bet arī mūsdienās tas būtu neprasti, ja kāds tiku tā vienkārši pacelts augšup. Droši vien arī es stāvētu un raudzītos debesīs, lai mākonī mēģinātu saprast, kas te notiek. Visdrīzāk, mani pārņemtu bailes par prātam neaptveramo un neizskaidrojamo, ārkārtējo un netradicionālo notikumu.

Viens no neparastākajiem ir S. Dalī darbs "Kristus debeskāpšana". Tas ir neierasts un ārkārtējs, un dažbrīd pat biedē. Es pat nevaru teikt, ka man tas patīk! Jautāju sev - kāpēc biedē? Vai tāpēc, ka nav tradicionāls, vai tāpēc, ka liek uz šo notikumu palūkoties no pavisam cita redzes leņķa? Bet varbūt tas ir pat labi, ka biedē, jo ļauj piedzīvot šī notikuma pirmreizīgumu, ļauj sajust neizpratni, apjukumu, pat bailes un neziņu. Gluži kā toreiz, kad tas notika.

Un tad, nez no kurienes divi vīri baltās drēbēs nostājas man blakus un saka:
Nebīsties! Netērē laiku, te paliekot un raugoties debesīs, bet dodies savās ikdienas gaitās! Kristus atnāca, mira un augšāmcēlās ne jau tādēļ, lai Tu par to brīnītos, bet lai dzīvotu tev doto dzīvi. Lai dzīvotu to vēl pilnīgāk.

Vēl ir desmit dienas, lai pierastu pie jaunās dzīves, pie dzīves bez tradicionālajiem aizspriedumiem, stereotipiem. Lai sagatavotos būt atvērta neprastajam un Dieva darbībai ikdienā. Un tad jau tiks dots arī jauns Gars jaunajai dzīvei.

Lielā Talka kā masveida akcija

2010-04-22T08:15:00.002+03:00

Trešdien gāju pāri Vērmanes dārzam un priecājos par sakoptību. Vietām manīju strādnieces, kas vai nu vēl grāba pērnās lapas vai izrušināja svaigi atvesto zemi. Izskatās, ka te nekāda Lielā talka nemaz nebūs vajadzīga. Viss līdz sestdienai jau būs sakopts. Atpakaļceļā atkal gāju pāri Vērmanes dārzam un atsaucos savas sirds pamudinājumam - izteicu prieku par sakoptību kādai strādniecei. Viņas pavasarīga vēja aprautajā sejā uzplauka smaids un viņa teica - "Paldies!" Re, kā! Patiesībā tā bija viņa, kas bija pelnījusi manu paldies! Atnākot mājās izlasīju e-pastā saņemtu ziņu:

Lūgums 24.aprīļa talciniekiem!
Darbarīkus, ja iespējams, ņemt līdzi pašiem! Visus nespēšot apgādāt.

Izlasīju un prātā uzausa no skolas laikiem Komunistiskās sestdienas talkas, kas arī notika pavasarī un tika pieskaņotas Ļeniņa dzimšanas dienai - 22.aprīlim. Ja tā notika skolā, tad arī ņēmām līdzi darba rīkus - lupatiņas, ar kurām mazgāt un berzt skolas durvis vai sienas, vai avīzes, ar kurām spodrināt logus. Ja tā notika brīvā dabā, tad arī atceros kādu gadījumu, kad kā talcinieki stāvējām rindā, lai uz maiņām tiktu pie kāda grābekļa. Tomēr vairāk atceros gadījumus, kad jau iepriekš tika izziņots, cik cilvēku kurā vietā būs vajadzīgs, lai cilvēku resursi tiktu izmantoti lietderīgi. Šajā ziņā plānveida ekonomikai bija savi plusi.

Viena lieta ir ņemt līdzi darba rīkus (un atkal paliek jautājums - kādus, jo īsti pat nezinu, kāda veida darbi ir paredzēti), bet otra lieta - iespējams, ka tu nemaz neesi vajadzīgs. Iespējams, bez tevis var arī iztikt, jo jebkurai talkas vietai ir arī kāds noteikts cilvēku skaita ierobežojums, kuru pārsniedzot, talka var pārvērsties sava veida pretmetā: kad cilvēki sanāk tikai tāpēc vien, ka ir Lielā talkas diena, bet neviens tā īsti nav padomājis, kā visus lietderīgi nodarbināt. Un tad rodas jautājums, vai laba ideja - LIELĀ TALKA - dažviet netiek padarīta par pasākumu, kurā piedalīties ir labi, nepiedalīties ir slikti, bet patiesībā šajā vietā varētu tīri labi iztikt arī bez tevis, bet to teikt īsti neklājas?

Jautāju sev - vai man ir tik daudz brīva laika, vai es to varu atļauties, lai kādā talkas vietā es "paliktu pāri"? Un sirds saka - nē!
Es labāk nomazgāšu logus savā mājoklī vai pastrādāšu dārziņā! Tā šoreiz būs mana īstā vieta. Tur to manā vietā neviens nedarīs.

Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā :)

2010-04-20T13:51:00.004+03:00

Kad studēju Fordamas universitātē, tad mūsu studenšu dzīvoklītī pie kopējās istabas sienas bija kāds ierāmēts plakāts. Nezinu, no kurienes un kad tas tur bija uzradies. Visdrīzāk - mantojums no iepriekšējām studentu paaudzēm. Ik pa laikam to tagad atceros un pasmaidu.
Pirms vairākiem mēnešiem uz plakāta rakstīto tekstu atradu arī internetā. Tā autors - Robert Fulgham.

Mana versija latviski būtu šāda:
Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā
Visā dalies.
Spēlējies godīgi.
Nesit cilvēkiem.
Ja atradi kādu lietu, tad atliec to atpakaļ.
Satīri paša radīto nekārtību.
Pirms ēšanas nomazgā rokas.
Noskalo [Nolaid ūdeni pēc sevis].
Neņem svešas mantas.
Atvainojies, kad kādu esi aizvainojis.
Dzīvo līdzsvaroti - katru dienu mazliet pamācies un mazliet padomā, un mazliet pazīmē un pakrāso, un padziedi, un padejo, un paspēlējies, un pastrādā.
Kad esi ārpus mājām, tad skaties mašīnas un turies pie rokas un nepazūdi.
Un tad atceries pirmo vārdu, ko iemācījies - Pats lielākais vārds - SKATIES!

Oriģinālteksts angliski:

All I Really Need to Know I learned In Kindergarten

By Robert Fulgham

Share everything.
Play fair.
Don’t hit people.
Put things back where you found them.
Clean up your own mess.
Wash your hands before you eat.
Flush.
Don’t take things that aren’t yours.
Say you’re sorry when you hurt somebody.
Live a balanced life – learn some and think some and draw and paint and sing and dance and play and work every day some.
When you go out in the world, watch out for traffic, hold hands and stick together.
And then remember the first word you learned – The biggest word of all – LOOK.

Vēstules tēvam Jākobam

2010-04-13T22:15:00.004+03:00

Kad šogad februāra beigās Eiropas garīgo pavadītāju (līdzgaitnieku) konferencē Turku jautāju, par ko būs filma, tad tie, kas to bija jau redzējuši, teica: "Redzēsi! Tā ir jāredz!"
Tiek nodzēstas gaismas, sāk skanēt filmai raksturīgā melodija un uz ekrāna parādās filmas nosaukums - Vēstules tēvam Jākobam.
Ja man kāds jautā, par ko ir šī filma, arī man ir grūti atrast vārdus, jo sirdī ir palikusi īpaša piepildītas klātbūtnes sajūta. Tā ir katram pašam jāpiedzīvo un to nevar kādam citam atstāstīt. Tāpat kā labs vīns - katram pašam ir jānobauda. Tā arī filma - tā ir daudzslāņaina un nepadodas virspusējai interpretācijai. Tai ir pēcgarša, kas saglabājas ilgi. Sarunas par filmu pēc tās noskatīšanās bija savā ziņā pat pārsteidzošas. Man bija grūti runāt un bija vēlēšanās paklusēt. Kolēģim no Toskānas Itālijā šī filma bija smalka humora caurstrāvota. Klausījos viņā un sāku pieņemt arī šādu iespējamu skatījumu. Kāpēc gan nē?
Tas, kas ļaujas stāstījumam, ir filmas priekšvēsture, kas savā ziņā atgādina pasaku par Pelnrušķīti.
Sākotnējo filmas scenāriju ir uzrakstījusi kāda Turku Mākslas akadēmijas kinematogrāfijas nodaļas studente - Jāna Makonena (Jaana Makkonen) kā savu diplomdarbu, kurš turpmāk varēja iegult skolas bibliotēkas arhīvā. Makonenas pasniedzējs iedrošināja Jānu nosūtīt šo scenāriju Klausam Haro (Klaus Härö; dzimis 1971). Viņa to diezgan negribīgi izdarīja.
Papīru kaudzīte, uz kuras bija uzrakstīts Makonenas vārds, visdrīzāk būtu palikusi nelasīta, ja vien režisors viņas scenāriju nebūtu saņēmis laikā, kad slimoja ar gripu. Viņš to izlasījis, zvanījis Makonenai un aizsmakušā balsī un ar iesnām jautājis, kāpēc viņa neesot pievienojusi vēstuli. Jāna šo zvanu esot uztvērusi kā studiju biedru joku. Vēl pārsteidzošāk bijis, kad režisors uzzinājis, ka 43 gadus vecā Jāna ir iesācēja. Lai arī filma ir guvusi plašus panākumus, Jāna Makonena tomēr nav vēlējusies kļūt par publisku personu.
Filma "Vēstules tēvam Jākobam", kā par to izsakās režisors Haro, uzdod eksistenciālus jautājumus - no kurienes cilvēks gūst cerību, kad viņš nevar sevi apliecināt pasaulē ar saviem darbiem un būt noderīgs citiem cilvēkiem un būt par prieku viņiem? Kas ir cilvēks un kāda ir cilvēka vērtība?
Lai lūgtu palīdzību ir nepieciešams pazemoties un atklāt otram savu vājumu. To pašu var teikt arī par lūgšanu. Pats režisors ne vienreiz vien savos darbos ievij kādus Bībeles motīvus. Klauss Haro saka, ka vienmēr pastāv briesmas, ka kāds izmantos Bībeli kā ieroci cīņā par savām personīgajām idejām, un tad tā ir vardarbība pret Bībeli. Bībeles spēks ir tās spējā uzrunāt katru ļoti individuāli.
Savā jaunībā viņš pat bija apsvēris iespēju kļūt par priesteri. Viņš saka: "Es jutu, ka es tik daudz esmu guvis no ticības, ka tagad vēlējos tai ar kaut ko atmaksāt."
Filmu draugiem un interesentiem rādīsim sestdien, 17. aprīlī, kas notiks rekolekciju dienas - Atmodini savu dvēseli! - noslēgumā.

Saistīti ieraksti:
Uzkāpt kalnā un lūgties
Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

2010-04-09T09:00:00.003+03:00

Ir Lieldienu oktāva un trešdien e-rekolekciju vietnē nopublicēju jaunākās iesūtītās liecības par to, ko Dievs darījis septiņas nedēļas ilgajās Gavēņa rekolekcijās. Tagad arī man ir neliels brīvlaiks līdz nākamajai otrdienai, kad turpināsies rekolekcijas - šoreiz to Lieldienu posms.

Sirdi pilda pateicība par tām vēstulēm un sarunām, kurās cilvēki man ir uzticējušies – gan e-rekolekciju sakarā, gan izteikuši pateicības vārdus vai ierosinājumus par atsevišķiem ierakstiem manā blogā Dvēseles draugs. Laba vēlējumi arī man ir vajadzīgi, jo dod sparu nepadoties sastopoties ar dzīves izaicinājumiem. Laba vēlējumi ir kā mazas lūgšanas, kas var darīt un dara lielas lietas!

Vairāki cilvēki savās vēstulēs bija iztikuši nozēlu, ka rekolekciju e-formā pietrūkst citu cilvēku klātbūtnes. Tā pakāpeniski manā sirdī dzima doma dot iespēju sanākt kopā klātienē ne tikai e-rekolekciju dalībniekiem, bet, protams arī citiem.

Līdz ar to aicinu uz Rekolekciju* dienu – Atmodini savu dvēseli, kas ir paredzēta sestdien, 17. aprīlī. Tā sāksies pl. 10.00 un dienas noslēgumā pl. 16.00 būs iespēja redzēt arī filmu. Par to plašāka informācija ir internetā: www.kdi.lv (jāmeklē sadaļa - Aktuālie pasākumi). Rekolekciju dienas laikā esmu iecerējusi iepazīstināt ar dažādiem lūgšanu veidiem. Konkrēti,

– kā lūgties izmantojot vizuālos materiālus (mākslas darbs kā ikona, kas paver ceļu uz neredzamo pasauli),

- Lectio Divina metode,

- lūgšana sevi radoši izpaužot.

Caurviju tēma – tēla nozīme lūgšanā un tā nozīme dvēselei.

Filma - to esmu atvedusi no Somijas, kur to pirmo reizi redzēju Eiropas Garīgo pavadītāju / līdzgaitnieku konferencē Turku šī gada februāra beigās. Mēs bijām ap 60 cilvēki no dažādām valstīm. Filma beidzās, uz ekrāna slīdēja titri, bet zālē klusums. Arī pēc tam bija grūti uzsākt sarunu, gribējās paklusēt no saviļņojuma. Interesanti, ka pēc tam, pārrunājot filmas iespaidus, tā bija radījusi ne tikai dziļu saviļņojumu, bet dažu cilvēku skatījumā bija ar izcilu humoru un ironiju... kā jau dzīve.

Uz sirsnīgu tikšanos! Lai Kristus augšāmcelšanās prieks atmodina dvēseli!

* rekolekcijas (latīņu recollligere - 'savākt') - iekšēja savākšanās, garīga sakopošanās, uzmanības veltīšana savas dvēseles dzīvei, laiks pārdomām, refleksijai, lai izprastu un sakārtotu savu dzīvi.

Rekolekcijas - tā ir dāvana sev, lai ieklausītos un sadzirdētu to iekšējo balsi, kas sniedz atskārsmes, vadību un sirds gudrību.

Pašnāvības risks

2010-04-08T22:36:00.002+03:00

Šodien beidzot pieķēros klāt, lai palasītu jauno aprīļa GEO numuru. Un atradu ziņas par pētījumu, kas norāda uz organiskām izmaiņām cilvēka stresa pārstrādāšanas modelī pašnāvību gadījumā. Tā kā tulkošanas projekta ietvaros jau tika publicēti raksti attiecībā uz pašnāvību, tad šis pētījums tos tikai papildina.

Jau vairāku gadu garumā mani interesē pētījumi, kuros tiek atklāts tas, kā noteiktu vielu esamība vai neesamība organismā nosaka cilvēka uzvedību un dzīvi. Mani saista jautājumi: ciktāl cilvēks ar savu gara spēku var vai nevar ietekmēt savu veselību, uzvedības izpausmes, sevi un savu dzīvi un ciktāl cilvēkam viņa organismā notiekošie ķīmiskie, hormonālie, elektriskie procesi un cilvēka ģenētiskais mantojums ir jāpieņem kā lielums, kas neļaujas gara ietekmei.
Uzmeklēju savu dienasgrāmatu, ko rakstīju draugiem.lv un atradu vairākus ierakstus. 2006. gada 30. martā ieraksts - Slimība kā grēks:

“Ilustrētās Zinātnes” aprīļa numurā izlasīju, ka tā ir bijusi hormonāla slimība, kas progresējot Anglijas karali Henriju VIII ir padarījusi par despotisku paranoiķi. Rezultātā valsts iedzīvotāji gandrīz četrdesmit gadus ir turēti bailēs un šausmās, jo kādam piespriest nāves sodu ir bijusi viņam ikdienišķa prakse.
“Vēsturnieki lēš, ka Henrija VIII 37 gadus ilgās valdīšanas laikā apmēram 150000 pilsoņu tika sodīti ar nāvi vai gāja bojā civilos nemieros, turklāt karaļa dzīves gados asinis plūda kā vēl nekad. Tā laika hronists rakstīja: “Vairs nav nekā neparasta skatā, ka vīrieši tiek nodurti, pakārti vai sacirsti gabalos.”” (40.lpp.) Šausmīga aina…
Tas izraisa pārdomas, cik lielā mērā cilvēks pats nosaka savu uzvedību un cik lielā mērā to nosaka cilvēka hormoni, gēni un tamlīdzīgs organisks pamats. Cik liela ir cilvēka atbildība un vai tas vispār ir kaut kas tāds, ko iekļaut kategorijā “grēks”? Vai šī ir slimība, ko 16.gadsimā būtu varējis dziedināt ar aizlūgšanām, grēku nožēlu un tamlīdzīgi?
P.S. Iedomājos, ja Henrijs VIII savā laikmetā būtu griezies pie kāda garīgās kārtas pārstāvja ar šo savu problēmu, tad atbilde visticamāk būtu bijusi - izsūdzi grēkus un apņemies laboties. Bet vai var "izsūdzēt kā grēku" hormonu slimību un "apņemties laboties"?

Šis raksts bija izpelnījies 9 komentārus. Vēl ir kāds ieraksts 2007. gada 27. martā - Serotonīna trūkums - ar 14 komentāriem, kur aprakstīju kādu gadījumu no kādas sievietes man uzticēta stāsta, kā hormona serotonīna ietekme ir izpaudusies viņas uzvedībā. Tikai mūsdienās pētnieki ir atklājuši, ka zems serotonīna daudzums rada depresīvu noskaņojumu līdz pat klīniskai depresijai, savukārt, to var paugstināt intensīva fiziska aktivitāte, spēcīgs emocionāls saviļņojums un tml. Pietiekošs vai paaugstināts serotonīna daudzums mazina stresu.

Tagad, lasot jauno GEO numuru, atkal atrodu interesantu rakstu par kādiem pētījumiem. Izrādās, ka gēnu darbība var dzīves laikā mainīties atkarībā no ārējās vides ietekmes. Jo mazāk laika vienšūnas dvīņi pavadīja kopā un jo varāk viņu dzīves stils atšķīrās, jo izteiktākas atšķirības tika konstatētas viņu epiģenētiskajos modeļos. Kā teikts rakstā Ikdienas spēks (37. lpp.), tad "epiģenētiskais kods, kas kontrolē mūsu DNS, ir mehānisms, ar kura palīdzību mēs šīm [dzīves un vides] pārmaiņām pielāgojamies." Epiģenētika ir vairāk izpētījusi DNS metilēšanas procesu, kura rezultātā cilvēkam esošs gēns vides, uztura vielu, stresa ietekmē var tikt izslēgts. Līdz ar to gēns tiek padarīts neaktīvs un cilvēkā var parādīties kāda slimība vai izturēšanās nosliece.
Šajā sakarā GEO raksta (40.lpp.):

"2009. gada maijā zinātnieku grupa publicēja kāda cilvēku smadzeņu audu pētījuma rezultātus. Audu paraugi bija iegūti no 13 pieaugušiem pašnāvniekiem, kuri visi bērnībā bija tikuši pazemoti un izmantoti. Kontroles preparātus epiģenētiķi ņēma no mirušajiem, kuri nebija nedz izdarījuši pašnāvību, nedz bērnībā pieredzējuši vardarbību.
Visiem izmantošanas upuriem tika konstatēts izmainīts kādas vielas metilēšanas modelis, kurai smadzenēs ir svarīga nozīme stresa pārstrādāšanā. Kā secināja pētnieki, šīs izmaiņas bija radījušas augstu pašnāvības risku."

Saprotamākā un vienkāršotākā valodā runājot, mehānisms ir tāds, ka bērnības trauma (pazemošana vai izmantošana) rada organiskas izmaiņas (epiģenētikas jomā), kas nobloķē gēnus, kas atbild par stresa pārstrādāšanu, tas, savukārt, rada augstu pašnāvības risku.

Jā, protams, es esmu dzirdējusi par Baznīcā un kristīgā vidē izplatītu "aksiomu", ka pašnāvība ir grēks. Tomēr uzdrošinos atkārtoti jautāt - vai nav laiks pārskatīt gadsimtiem iesīkstējušos stereotipus par šo parādību, balstoties uz jaunākajiem zinātnieku pētījumiem?

Saitīti ieraksti:
Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību. Rons Rolheizers
Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam. Pegija Bernekere
Attēls no GEO žurnāla mājas lapas (kāda tā bija 8.04.2010.).

Pēdējās vakariņas ēšanas paradumu pētnieku skatījumā :)

2010-04-08T09:00:00.001+03:00

Nesen lasīju internetā par kādu pētījumu.
Medicīnas nozarē kādam uztura pētniekam bija radusies doma veikt pētījumu par cilvēka uzvedības paradumiem attiecībā uz uzturu. Ar datora palīdzību piecdesmit divās gleznās, kur Jēzus ietur Pēdējās vakariņas ar saviem mācekļiem, ir ticis salīdzināts attēlotā ēdiena lielums salīdzinājumā ar tur attēloto cilvēku galvu lielumu. Atklājusies kāda pārsteidzoša tendence. Laikā no 1000. līdz 2000. gadam galvenās maltītes ēdiena lielums ir palielinājies par 69%, trauku lielums par 66% un maizes lielums par 23%. Pētnieki izdara secinājumus, ja māksla attspoguļo dzīvi, tad cilvēcei tās ēšanas paradumi var sagādāt problēmas, jo arī ikdienas dzīvē ir vērojama tendence, ka ēdiena porciju lielums pieaug. Šī pētījuma idejas autors Braiens Vensinks (Brian Wansink) saka, ka Bībelē nav pieminēti ne augļi, ne burkānu kūka, toties mākslas darbos parādās arī zivis, aitas gaļa un pat cūkgaļa.

Šī pētījuma detaļas žurnāla International Journal of Obesity 2010. gada aprīļa numurā.

Fotogrāfija no kādas baznīcas Dubrovņikos (Horvātija, 2006.)

Kāju mazgāšana ar vakariņu galdu fonā

2010-04-01T19:50:00.002+03:00

Lielā Ceturtdiena. Kopš savu studiju laika, ik reiz, kad pienāk šī diena, atceros Lielās Ceturtdienas dievkalpojumu Fordamas universitātes baznīcā. Pirms Mises ievēroju, ka baznīcas altāra daļas priekšā ir nolikts garš sols. Sākas liturģija. Uz sola ir apsēdušies divpadsmit dažādu vecumu, dzimumu un dažādas ādas krāsas studenti. Universitātes kapelāns, enerģisks jezuīts ar nedaudz iesirmiem matiem, lasa Evaņģēliju. Lasījuma vidū viņš apstājas un dodas darīt to, kas rakstīts Rakstos - mazgāt kājas. Viņš notupstas, pieliecas un nomazgā vidū sēdošajam studentam un studentei kājas, noslauka tās, atgriežas pie pults un saka:

"Tāpēc, ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā es jums esmu darījis” (Jņ 13, 14-15).

Šie divi studenti pieceļas un katrs nomazgā nākamajam sēdošajam kājas, un tie savukārt to dara talāk nākamajiem. Kādā mirklī uzzibsnī doma - es taču arī varēju tur gadīties. Kā es justos, ja pie manām kājām noliektos šis godājamais kapelāns? Iekšēji satrūkstos, jo sevī atpazīstu Pētera izbīli un protestu. Viņi mazgā kājas. Nu vairs neatceros, kurš kuram - vai amerikāne afrikānim vai otrādi. Liturģija ir mani satricinājusi. Es esmu kļuvusi par liecinieci Notikumam. Tas nav kāds notikums pirms diviem tūktošiem gadu. Nē! Tas ir notikums ar mani - tagad. Ilgi palieku kapelā, uz kuru pēc Mises tiek pārnests sakraments.

Pēdējās vakariņas Lielajā Ceturtdienā. Bībele neko daudz neraksta par ēdieniem, kas tika ēsti šajās vakariņās, izņemot maizi un vīnu. Savukārt, mākslinieki savos darbos šo galdu ir servējuši ar dažādiem sava laikmeta labumiem. Viens no populārākajiem darbiem ir laikam Leonardo da Vinči, kas ir neskaitāmas reizes tiražēts un pavairots. Nu jau vairākus gadus manā dzīvē ir sākuši ienākt vācu priestera un gleznotāja Zīgera Kodera darbi (Sieger Köder). Arī šis darbs. Fonā vienkāršs vakariņu galds ar maizi un vīnu.

Dievam patīk pasaule ...

2010-03-24T10:54:00.003+02:00

Vakar biju aizgājusi uz Māra Subača izstādi. Kopiespaids palika pacilājošs, izejot no tās jutu sevī vairāk enerģijas, nekā man bija, kad tur iegāju. Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina par Dieva klātbūtni, jo tikai tā var mums dot spēku, kas mūs ceļ un atjauno.

Hmm, kur tad tur bija Dievs? Vai zīmējumos? Jāsaka - gan jā, gan nē. Bet tā taču ir tikai pabalta lapa vai lielformāta kartona gabals, uz kura ir uzvilktas dažas līnijas, reizēm arī kāds teksts. Vai tad tas ir Dievs?

Līdz šim Māra zīmējumus vairāk uztvēru kā viņa stilā ieturētas ilustrācijas Jura Rubeņa grāmatām. Uzpeld atmiņas, ka Māris pirms daudziem gadiem bija uzzīmējis trāpīgu Jauniešu dienu logo (Paaudze, kas meklē Dievu, ja nekļūdos, tad 2001.gadā), reiz katedrālē tirgoja arī dažas kartiņas ar viņa zīmējumiem. Tagad biju nokļuvusi viņa pasaulē, viņa dialogā ar Dievu, viņa attiecībās ar Dievu. Sajūta, it kā zīmējums man pavērtu iespēju stāvēt starp viņu un Dievu un ļautu man dzirdēt viņu dialogu, redzēt ķermeņa kustības, mīmiku, sajust zemes un debesu smaržu un gaisā esošās vibrācijas. Zīmējums kā zīme šai mijiedarbībai, šīm viņa, cilvēka, attiecībām ar Dievu šajā pasaulē. Un tad sākas mana mijiedarbība ar Dievu šajos zīmējumos. Māris man to ļauj. Es nejūtu, ka viņš būtu piesavinājies Dievu tikai sev, viņš neuzspiež savu Dievu (Dieva izpratni) man. Viņa Dievs nav piejaucēts, bet brīvs, ar veselīgu humora izjūtu un ļoti, ļoti ieinteresēts pasaulē un arī manī. Es jūtos pieņemta un brīva būt tāda, kāda esmu. Man nav jāpielabinās, jāizpelnās uzmanība, es varu būt. Vienkārši būt. Es esmu. Tas ir spēks, kas audzē manī Garu, to iedveš katrā mana ķemeņa šūnā.

Šīs attiecības ar to, ko mēs, cilvēki, saucam par Dievu, es sajūtu kā nospriegotas, nevis vārgulīgas. Nospriegotas, nevis saspringtas. Te nav negatīva stresa. Līdzīgi kā divu partneru dejā. Tās ir nospriegotas, bet brīvas. Ir straujāki soļi, ir pauzes, bet partneri jūt viens otru.

Kāds zīmējums vēsta: KRĪZE IR KĻŪDA MANĀ DIEVA MINĒŠANĀ... Krīze sabiedrībā, personiskā krīze. Pasmaidu. Ir cilvēki, kuru dzīvē attīstība norit caur krīzēm. Dažkārt ļoti lielām. To nereti vēroju savā garīgās līdzgaitniecības praksē. Pie tām bieži vien noved paša uzkonstruēts vai nekritiski no apkārtējās sabiedriskās vides pārņemts Dieva tēls. Tas nav noticis apzināti. Ja attiecības ar dzīvo Dievu netiek uzturētas veselīgā spriedzē, tad kādu dienu var nākties konstatēt, ka mūsu dzīves dejas partneris ir kāda nedzīva butaforija, kurai esam aplam pieķērušies. Un nav jau brīnums, ka esam nonākuši krīzē, jo butaforija mums nespēj dot Dzīvības spēku, Dzīvības Garu, Dvašu, Ruah.

Mēs piederam pie sabiedrības, kas joprojām dzīvo apgaismības laikmeta ietekmē. Mēs mēģinām saprast Dievu ar prātu, bet tas nav iespējams. DIEVĀ VAJAG SKATĪTIES TIK ILGI, KAMĒR PATĪK PASAULE, NEVIS VAR VIŅU SAPRAST - tā rakstīts, tas ir daļa no kāda zīmējuma. Dievu nevar saprast - šī tēma caurvij ne vienu vien zīmējumu, daudzus no tiem, atstājot bez teksta: TEORIJAS ATDURAS PRET TUKŠUMU, DIEVAM PATĪK PASAULE ... Dievu nevar saprast - to zina visi kristīgie (un ne tikai kristīgie!) mistiķi un cilvēki, kas pazīst Dievu lūgšanā. Viņi zina, ka DIEVA KĀRTĪBAI VAR NETRAUCĒT, NEVIS TO VAR SAPRAST.

VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS SPĪD DIEVA GAISMA, UN VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS NOVĪST PUĶES RUDENĪ. VIŅAS IR DAŽĀDAS
Tās ir divas dažādas loģikas. No apgaismības laikmeta mantotā prāta lomas pārspīlēšana noved pie tā, ka mēs pēc puķu vīšanas loģikas mēģinām uzminēt Dievu un Dieva Gaismu. Gaisma spīd pēc citas loģikas. Šo loģiku pazina Ābrahāms un viņa ļaudis, kas mita pie Mamres ozoliem (1. Moz. jeb Rad 18), šo loģiku pazina Jēzus, kas dažu mirkļu laikā spēja izdziedināt, atjaunot, uzcelt no mirušajiem. Šo loģiku mācos arī es.

Šodien ir izstādes pēdējā diena. Galerija Rīgas mākslas telpā ir atvērta līdz pl. 19.00.

Aizeju uz klosteri!

2010-03-19T11:47:00.005+02:00

19. martā. Sv. Jāzepa dienā
Aizeju uz klosteri! Ar tādu virsrakstu nosūtīju elektroniskās vēstules draugiem, ar kuriem biežāk sarakstos:

Aizeju uz klosteri! Pagaidām ... no 14. līdz 19. martam.
Mācīšos paklausību un pazemību, lai arī sestdien plānoju bēgt no klostera, jo iebrauc Rīgā Alberts no Maskavas, un man viņš ir jāsatiek. Ceru, ka māsa Terezita to sapratīs...
Marika

Tas bija pirms deviņiem gadiem, 2001. gada martā, kad man bija unikāla iespēja nepilnu nedēļu dzīvot klosterī. Tās bija Sv. Jāzepa dienas rekolekcijas, ko ik gadu rīkoja Nabadzīgā bērna Jēzus (Congregatio Sororum a Paupere Infante Jesu) māsas savā klosterī Vecrīgā, Klostera ielā 19, blakus Saeimas ēkai. Ik gadu, kad tuvojas Sv. Jāzepa diena, man atmiņā ataust šis PIJ (no Paupere Infante Jesu) klosterī pavadītais laiks. Droši vien es to neatcerētos, ja šis laiks nebūtu aizsācis kādu būtisku pagrieziena punktu manā dzīvē.

Tā bija mana pirmā sastapšanās ar reālu klosteri. Izdzirdot vārdu 'klosteris', daudzu cilvēku prātos rodas kāds priekšstats, visbiežāk klišeju, mītu radīts. Patiesi, ko mēs zinām par klostera dzīvi? Vai es uzzināju kaut ko jaunu par klosteri? Protams, zināms priekšstats radās, tomēr diez vai es tagad varu uzdrošināties apgalvot, ka es tagad zinu, kā ir klosterī. Tās bija tikai piecas dienas. Šogad sameklēju savus tā laika pierakstus. Datora rakstā tās ir kādas septiņas lapas, ko pierakstīju pēc atgriešanās no klostera, un vēl neliels blociņš, ko rakstīju klosterī.

Esmu šo un to pierakstījusi no konferencēm, kuras rekolekciju laikā sniedza pr. Andris. Tās bija jaukas un skaistas. Viņš runāja par apustulisko vēstuli 2000. gada Lielās Jubilejas noslēgumā - Duc in altum (Dodies dziļāk). Tomēr man daudz nozīmīgāka pieredze ir bijusi pēc stundu ilgajām adorācijām, kad vienkārši varēju peldēties Mīlestības Okeānā, vienkārši būt un atpūsties Klātbūtnē, par laiku, ko vienkārši pavadīju klusumā. Tā vienkārši... Klusumā dažādi savstarpēji nesaistīti notikumi un atgadījumi no manas dzīves it kā pēkšņi sakārtojās un izveidoja vienotu jēgpilnu un skaistu ainu un es uz to aizrautīgi skatījos kā bērns kaleidoskopa krāsainos rakstus. Tās bija zīmīgs sakritības, notikumi un sapņi, kurus atcerējos, un tagad tikai ieraudzīju, kā Apredzības Gars manā dzīves ceļā ir devis man mājienus un zīmes, ar kurām mani vadīt tālāk, stiprināt un iedrošināt. Es ieraudzīju kā manas sirds ilgas ir lauzušas ceļu caur dažādām dzīves situācijām un grūtībām, līdzīgi kā ūdens plūdums upē pamazām izgrauž cietos klints slāņus. Diezgan plaši esmu rakstījusi par pazemību un paklausību, kas man ir atklājusies šajā klosterī pavadītajā laikā. Trešdiena, 14. marts, brīvais laiks, 12.45-14.45. Brīvais laiks ir jāsaprot kā KLUSAIS laiks (!).

Pazemība un paklausība

Aizejot uz klosteri, biju nolēmusi, ka uz šīm dienām esmu gatava atstāt savu gribu, mācīties paklausību un pazemību. Kādreiz jaunībā biju domājusi, varbūt iet uz klosteri, bet tālāk par domām netiku, jo apzinājos, ka man visgrūtākais būtu paklausība un man trūktu pazemības. Tagad iekšēji biju sagatavojusies uz šīm dienām atstāt savu gribu mājās, gatava paklausīt, gatava darīt visu, ko liks, gatava uz pazemību. Tagad tas skan smieklīgi un kad par to stāstīju klostera māsām, tad visas smējāmies. Pārkāpu klostera slieksni un ... paradoksāli – ieguvu brīvību. Neviens man neprasa būt paklausīgai! Man ir dota brīvība! Brīvība, kas izriet no mīlestības uz mani! Es kaut ko tādu nekad tik intensīvi nebiju piedzīvojusi.

Nekad nebiju sajutusi brīvību kā pret mani vērstas mīlestības sekas. Kopš sevi atceros, es vienmēr biju cīnījusies, lai man tiktu dota brīvība kā priekšnoteikums kādu mīlēt. Tagad es tajā tiku iegremdēta.

Tā kā es ierados klosterī nevis otrdien vakarā, kā visas pārējās, bet tikai trešdien no rīta (jo otrdien vakarā pie manis mājās bija šūniņa), tad biju gatava arī uz to, ka man tiks vissliktākā guļas vieta, kaut kur pie durvīm, kur visu nedēļu visi man staigās garām vai pāri. Māsa Sandra man ierāda jauku gultiņu jaukā istabiņā. Kapelā māsa Terezita Marija (klostera priekšniece) man ierāda vietu pirmajā rindā, ēdamistabā vietas aizņemtas un mana vieta izrādās pa labai rokai no pr. Andra. Kā dāvana par manu gatavību būt pazemīgai un paklausīgai.

Un atkal sakritības. “Mieram Tuvu” tās dienas pārdomās Sv. Antonija vārdi: Es ieraudzīju visus tīklus, ko Ienaidnieks bija izstiepis pār zemi. Ievaidējies es jautāju: “Kas gan spēs tikt cauri?” Un izdzirdēju balsi man atbildām: “Pazemība.”

Manās rokās nejauši nonāk mātes Klāras apdomāšanās pirmajai marta sestdienai, kur pazemība minēta kā visstiprākais ierocis, ar kādu Marija karoja pret ienaidnieku: Pazemība, kas no sevis negaida nekā, bet no Dieva caur Mariju gaida visu, ir visdrošākā vadītāja ceļā uz debesīm, visstiprākais ierocis cīņā, visdrošākā izvēlētības pazīme. Marija mums ir visaugstākais tīri cilvēcīgais paraugs pazemības tikumā un paļāvības pilnā atdevē Dievam.

Manā istabā (laikam jāsaka klostera cellē) uz galda grāmata “Sekošana Kristum”. Grāmatu atšķīru zīmīgā vietā, kas ir pazemīga paklausība pēc Jēzus parauga: Kas cenšas izvairīties no paklausības, tas izvairās no žēlastības. ...ārējais ienaidnieks daudz vieglāk atvairāms, ja cilvēks dzīvo ar paklausības atbrīvotu sirdi. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots ...

Iekšējās kārtības noteikums ir klusuma ievērošana, bet es to neizjutu kā ‘noteikumu’, jo tas ir kaut kas manai būtībai pašai par sevi piemītošs. Klusumu no pārējiem es sajutu, kā man dotu brīvību būt vienotībā ar Kungu.

Ēdamreizēs jāievēro klusums, runāt jau nav aizliegts, bet vārdi ir lieki. Pārsteidz, ka māsas un rekolekciju dalībnieces ir gatavas pakalpot – pasniegt trauku, ieliet zupu – vēlēšanos nolasot no acu skata, mīmikas, žesta. Cik daudz var pateikt bez vārdiem – mīmika, nemanāma ķermeņa kustība. Izrādās, ka ir vēl bagātāka un dziļāka valoda, nekā izteiktais vārds, un tajā var ļoti labi saprasties, ja ir mīlestība. Es peldos Mīlestības Okeānā.

Būtībā tas viss ir par paklausību un pazemību. Par paklausību kā mīlestības sekām, par pazemību kā mīlestības izpausmi. Iespējams, ka var vingrināties paklausībā, pazemībā, lai iemācītos mīlestību. Te, klosterī es piedzīvoju kaut ko pavisam otrādi – es iepazinu paklausības un pazemības svētību, jo sajutu man dāvātu mīlestību.

Iepriekšējā vakarā, mājās esot, nezināju, kā būs klosterī, bet domāju, gan jau izturēšu.
Cilvēka pašcieņas ignorēšana, pazemošana, lai panāktu paklausību un brīvprātīga pazemība, paklausība, lai izrādītu pāri plūstošo mīlestību – cik dažādas lietas! Tie, kas prasa paklausību, bet nedod brīvību, nemaz nepazīst, kas ir patiesa paklausība.

Un vēl – tā ir liela pazemība – spēt uzklausīt jaunāko, vājāko, mazāko... Pazemība raksturo to, kas ir patiesība.

Tagad lasu un priecājos, ko esmu toreiz rakstījusi. Tagad es teiktu un piebilstu, ka pazemība nozīmē ļoti labi pazīt sevi, saglabāt savu Dieva doto cilvēka cieņu, palikt uzticīgai sev, apzināties savas dāvanas un talantus un tos likt lietā. Pazemība kā sevis pazīšana ir liela svētība, jo tā ir žēlastība nekrist kārdinājumā, kad tevi pazemo. Savukārt, paklausība nozīmē būt uzticīgai un neslāpēt to iekšējo Dieva balsi, kas sniedz vadību ikviena cilvēka dzīvē, un tai atsaukties savos darbos, rīcībā, izvēlēs. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots - kā rakstīts "Sekošana Kristum", jo tad tu nespēsi atšķirt to vienīgo balsi, kas ir no Dieva, no tām daudzajām balsīm sevī, kas nav no Dieva.

Atskatoties uz šo laiku klosterī, varu teikt, patiešām, tās piecas dienas bija īpašas, jo tās ļāva iepazīt un peldēties Mīlestības Okeānā, kas savukārt, ļāva dvēselei atvērties un saņemt daudz žēlastības.
(turpinājums sekos)

Pavasara sindroms :)

2010-03-17T09:10:00.002+02:00

Pavasara sindroms - mizojot sīpolus, domāju par Lieldienām... :)

Cīņa, kurā labāk zaudēt

2010-03-14T08:17:00.008+02:00

Nikoss Kazandzakis (1883-1957) – grieķu rakstnieks, atstāsta kādu gadījumu no savas dzīves, kad viņš, būdams vēl pavisam jauns, Atosa kalnā saticis kādu pavecāku mūku.

Viņš, ziņkāres dzīts, pajautājis mūkam: „Vai tu joprojām cīnies ar velnu?”

„Nē,” mūks atbildējis: „Es agrāk mēdzu cīnīties ar velnu, kad biju jaunāks, bet tagad es esmu kļuvis vecāks, esmu noguris, un velns arī ir kļuvis vecāks un noguris cīnoties ar mani.”

„Vai! Tad jau gan tev tagad ir pavisam viegla dzīve, nekādu lielo cīņu.”

„Ak, nē!” iesaucies mūks: „Tagad ir vēl smagāk. Tagad es cīnos ar Dievu!”

„Tu cīnies ar Dievu?” diezgan izbrīnīts pārjautājis Kazandzakis: „Un tu ceri uzvarēt?”

„Nē,” atbildējis vecais mūks: „Es cīnos ar Dievu un ceru zaudēt!”

Šo pastāstu atcerējos lasot šīs svētdienas Evaņģēlija stāstu par tēvu un diviem dēliem (Lk 15, 1-32). Šīs svētdienas evaņģēlija fragments vēsta par tēvu un diviem dēliem. Jaunākais dēls ir saņēmis savu mantas daļu, kas viņam pienākas, aizceļojis uz citām zemēm, tur to notērējis. Kad tur sācies bads un viņš sācis ciest trūkumu, tad nolēmis atgriezties pie tēva. Tēvs apdāvina un sarīko ballīti. Tajā laikā vecākais dēls strādā tīrumā un neko nezina par ballīti, kas sarīkota mājās. Uzzinājis par to viņš ir dusmīgs uz tēvu. Cilvēciski ir saprotama vecākā dēla reakcija. Viņš taču ir daudzus gadus kalpojis tēvam, vienmēr ir bijis paklausīgs, bet nekad tēvs nav iedevis pat kazlēnu, lai viņš varētu papriecāties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad atgriezies jaunākais brālis, kas savu mantas daļu ir izšķērdējis, tad tēvs liek sarīkot grandiozu ballīti, nokauj pat teļu, apģērbj viņu vislabākajās drēbēs, uzvelk pirkstā gredzenu un kājās sandales. Patiešām, vai tad tas nav netaisnīgi?!

Divi dēli, jaunākais un vecākais - katram ir jāizcīna sava cīņa. Jaunākajam dēlam, kas jaunībā ir aizceļojis un ļāvies pasaulīgiem kārdinājumiem, ir jācīnās ar velnu, bet vecākajam dēlam, kas droši vien ir mūža otrajā pusē un ir ļāvies rūgtumam sirdī, tagad ir jāizcīna cīņa ar Dievu. Tās ir divas dažādas cīņas - jaunībā mēs cīnāmies ar velnu, bet mūža otrajā pusē - ar Dievu.

Lai nu izdodas arī mums – šajā cīņā ar Dievu – zaudēt!

Attēls: griestu velvju gleznojums no Ev.lut. Marijas baznīcas Turku, Somijā

Lai Dieva darbi paradītos tevī!

2010-03-07T10:32:00.005+02:00

Kad pirms vairākām dienām pirmo reizi izlasīju šīs svētdienas Evaņģēlija lasījumu, tas šķita tāds nekāds, bet... veicot savus dienas darbus manīju, ka sirds kā magnēta adata, kas rāda uz ziemeļiem, ilgojas un ilgojas atgriezties pie šī fragmenta vēl un vēl.Te nu tas ir:

Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.” (Lk 13, 1-9)*

Lasīju un brīnījos - par ko tas ir? Sākumā šķiet, ka fragmenta pirmā daļa ir diezgan nesaistīta ar otro daļu.
Pirmie divi panti vēsta par kādiem reāliem notikumiem, nelaimēm, pēc kurām cilvēki meklē atbildi - kāpēc tas notika, kāpēc tas notika ar viņiem? Vai tāpēc, ka viņi bija lielāki grēcinieki par pārējiem un tāpēc gāja bojā? Vienā gadījumā nelaimes cēlonis ir it kā cilvēks vārdā Pilāts, cilvēks, kam ir vara pār citu cilvēku dzīvībām; otrā gadījumā bojā ejas cēlonis ir it kā nejaušs atgadījums - Siloe tornis, kas uzgāzies virsū un nositis cilvēkus.
Nākamie panti vēsta līdzību par vīģeskoku, kas nenes augļus, bet tad tas tiek apstrādāts, samēslots un tam tiek dots laiks īstenot sevī ielikto potenciālu, kļūt par to, par ko tam būtu jākļūst.

Vispirms es kavējos pie fragmenta pēdējās daļas. Tas man sasaucās ar pirms nedēļas Gavēņa rekolekcijās lasīto līdzību par kviešiem un nezalēm no Mateja evaņģēlija (Mt 13, 24-30), kas aug līdzās. Kad ļaudis saka, ka ies un salasīs nezāles, tad nama tēvs viņiem atbild:

"Nē, lai jūs ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: "Savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī!" (Mt 13, 29-30)*.

Ik gadus, kad rekolekcijās cilvēki dalās par šo fragmentu, tas ir licis aizdomāties par sevi un apkārtējo vidi, sabiedrību. Ko es daru ar to, kas ir nezāle, vai to, ko es uzskatu par nezāli? Cik liels ir manī kārdinājums ravēt nezāli? Vai nav tā, ka nereti mēs, cilvēki, ik pa laikam paraustām to nezāli un tā izcilājam labības saknes un neļaujam augt kviešiem? Tādā veidā es veltu visu savu enerģiju uz nezāli un piemirstu par kviešiem, graudiem, un atstāju tos augt novārtā. Vai šī līdzība mani nemāca vērst visu savu enerģiju, spēku, līdzekļus un resursus uz to, lai labāk augtu kvieši? Kvieši augs un nomāks nezāli. Iespējams, ka nezāles sausā laikā neļaus izkalst zemei, nakts vēsumā uzkrās rasu, kas dod veldzi labībai. Galu galā nozīme jau būs tikai tam, cik lieli un cik daudz būs augļu, ko novākt.

Šī līdzība ir no ņemta no ikdienas pieredzes, kura varēja būt zināma Jēzus laikabiedriem. Man ir dārziņš, kur pa vasarām šo un to audzēju. Protams, nākas arī ravēt. Ravējot sirds noskumst, kad esmu kopā ar kādu nezāli izcēlusi arī kultūraugu. Tāpat sirds skumst, kad izravētā dobītē kultūraugi biežāk cieš no sausuma, jo tā izžūst ātrāk, nekā neravētā.Un tad nākas atcerēties šo līdzību un to cik tā patiesa.
Šķiet, ka nezāļu ravēšana, par spīti tam, ko par to saka Evaņģēlijs, ir dziļi iesēdusies cilvēkā, arī kristiešos. Paskatoties vēsturē, vai krusta kari, etniskās tīrīšanas, genocīds, izsūtījums uz Sibīriju u. tml. nav bijis viens liels mēģinājums ravēt nezāles?

Šīs svētdienas evaņģēlijs vēsta par vīģes koku. Dārza saimnieks vēlas nocirst vīģes koku, kas nenes augļus, bet aug viņa dārzā un izsūc zemi, bet dārza kopējs iebilst: "Pagaidi vēl kādu gadu, iespējams, problēma nav vis vīģes kokā, bet tajā, ka kokam trūka barības vielu, no kā ražot augļus, es tagad uzirdināšu zemi, pienācīgi samēslošu!" Vai mūsu platuma grādos līdzīgi nav ar ābelēm, bumbierēm un citiem augļu kokiem, kas parasti ražo ik pēc gada, jo nepieciešams uzkrāt spēkus un resursus jaunai ražai? Cik daudz mēs, cilvēki, zinām par tiem procesiem, kas notiek cilvēka acij neredzami, zem zemes un kokā, lēnām, pamazām? Cik daudz mēs zinām par tiem procesiem, kas notiek otra cilvēka dvēselē, mūsu acij nemanāmi, vai citā zemē un tautā?

Un tad atgriežos pie šīs dienas Evaņģēlija fragmenta sākuma. Mums, cilvēkiem, ir sava izpratne par taisnīgumu: mēs taču "zinām", kurš ir "pelnījis" iet bojā - vai nu no cilvēka rokas vai kādā negadījumā. Mēs domājam - ja es būšu labs cilvēks, tad ar mani nekas slikts neatgadīsies. Es taču neesmu pelnījis, lai ar mani atgadītos kaut kas slikts! Un vai tu domā, ka tavs kaimiņš ir pelnījis, lai ar viņu kaut kas atgadītos? Patiešām tā domā?

Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir - tajā var notikt viss kas. Mums, cilvēkiem, ir grūti pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, mums ir grūti dzīvot paļāvībā un ticībā dzīvei. Mēs mēģinām meklēt kādu vienu cēloni, bet vai tas nav absurds mēģināt izskaidrot kādu notikumu ar tikai vienu vienīgu cēloni? Tāda nav dzīve, mūsu esamība. Ne mūsu ziņā ir izvēlēties garu dzīvi vai īsu mūžu, bet mūsu ziņā ir izvēlēties dzīvību (pretstatā nāvei), izvēlēties žēlastību (pretstatā grēkam), izvēlēties nenovērsties no tās un ļaut Dievam audzēt un briedināt mūsos augļus saskaņā ar mūsu aicinājumu.

Tas sasaucas ar vēl kādu fragmentu no Evaņģēlija par cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs (Jņ 9, 1-12). Un tad ļaudis tincina Jēzu, vai aklais bija grēkojis, vai viņa vecāki bija grēkojuši, ka viņu piemeklējusi šāda nelaime? Pārsteidzoši - izrādās, Jēzus nenosauc vainīgo, bet dziedina: "Lai Dieva darbi parādītos viņā!" (sal. Jņ 9, 3).

Tad nu lūkosim, lai mūsos parādītos Dieva darbi un lai mēs nestu daudz augļu! Tikai tam ir nozīme.

*Svēto Rakstu fragmenti ņemti no Lekcionārija lasījumiem.

Uzkāpt kalnā un lūgties

2010-03-02T22:20:00.005+02:00

Esmu atgriezusies no organizācijas Garīgie pavadītāji Eiropā ikgadējās konferences, kas šogad no 24. februāra līdz 1. martam notika Turku, Somijā.
Šīs konferences laikā bija iespēja tikties ar kolēģiem, dalīties pieredzē, stiprināt vienam otru, iepazīt šīs zemes garīguma tradīciju un gūt jaunus draugus no citām Eiropas zemām. Šogad tikšanās sasaucās ar šī gada Gavēņa otrās svētdienas evaņģēlija lasījumu (Lk 9, 28-36) un deva iespēju uzkāpt kalnā un lūgties. Nepilna nedēļa kalnā un tad ir jādodas atpakaļ, no kalna lejā, jo tieši tur mūs (mani) Dievs aicina būt.

Svētdienas evaņģēlija lasījums stāsta par gadījumu, kad Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Tur bija tik labi, ka Jēzus mācekļi vēlējās tur palikt un celt trīs teltis - vienu Jēzum, vienu Mozum un vienu Elijam. Bet tas nebija prātīgi, viņi paši nezināja, ko viņi runā. Savā ziņā tas ir pārsteidzoši, ka šis Svēto Rakstu fragments ir iekļauts Gavēņa laika lasījumos. Bet iedziļinoties tajā vairāk, kļūst skaidrs, ka šis ir ļoti būtisks notikums, lai saprastu Jēzus tālāko ceļu - līdz pat Jeruzalemei, kur viņš tiks nodots un sists krustā. Jau otro Gavēņa laika svētdienu pēc kārtas mēs lasām vārdus, kas stiprina un iedrošināja Jēzu - "Šis ir mans izredzētais Dēls. Viņu klausiet!" Šie ir stiprinājuma vārdi arī katram no mums. Mēs nevaram pastāvīgi palikt kalnā, kur mums ir labi, tā nav vieta, kur palikt uz ilgu laiku, tā nav vieta, kur celt telti. Mums ir jādodas lejā, pasaulē. Kristus aicinājums ir dzīvot pasaulē kāda tā ir - kur ir nodevība, netaisnība, nabadzība... un kur mēs esam aicināti celt un izplatīt Dieva valstību. Un tad ļoti svarīgi ir vārdi, kas atskanēja no mākoņa - šis ir mans izredētais, šis ir mans mīļotais, klausiet viņu!

Turku pavadītais laiks bija iespēja apstāties un vēlreiz ieklausīties. Kādā sarunā plašākā grupā jautājām viens otram - kas ir tas, kas tevi uztur tavā kalpošanas darbā? Daudzās atbildēs tika minēts dziļi sajustais aicinājums un ikdienā saņemtais apstiprinājums būt šajā kalpošanā, kas nebūt nav viegla. Lai turpinātu iesākto ceļu arī mums tāpat kā Jēzum un mācekļiem ir vajadzīgs uzkāpt kalnā, kur noklust, lai sadzirdētu balsi no mākoņa, kas apstiprina aicinājumu. Šī ir mana izredzētā meita, šī ir mana mīļotā meita, viņa ir sūtīta pasaulē manā vārdā.

Atgriežoties no konferences internetā izlasīju kādu nelielu rakstiņu, kur bija uzsvērti mūsu laikabiera flāmu teologa, dominikāņu priestera Edvarda Skilebeka (Edward Schillebeeckx; miris 2008. gada 23. decebrī 95 gadu vecumā) viedie vārdi - Nav pestīšanas ārpus pasaules (Extra mundum nulla salus). Tas sasaucas arī ar ignācisko garīgumu - atrast Dievu it visā, jo īpaši pasaulē.

Dievs turpina veikt savu pestīšanas darbu pasaulē - caur mums cilvēkiem, caur struktūrām, caur radību - lai cik ierobežoti un grēcīgi mēs arī nebūtu.

Saistīti ieraksti:
Vēstules tēvam Jākobam

Es esmu ... mīlēta!

2010-02-19T13:20:00.000+02:00

Veltījums L.K. Pelnu trešdienā (2010)

Šajās dienās brīžiem rodas sajūta, ka darbi krājas kaudzē un es netieku ar tiem visiem galā. Jāpaspēj tas un jāizdara vēl tas, un tad jau atkal ir pienākusi kāda jauna vēstule, uz kuru steidzīgi jāraksta atbilde (bet vispirms vēl jāizdomā, ko rakstīt un kā sakāmo labāk ietērpt vārdos!), un tad vēl kāds rēķins, kas noteiktā termiņā jāsamaksā... Un tā sirds ilgas tiek noklusinātas: "Kuš, kuš! Pacieties! Tikšu galā ar šo un tad to, un tad pievērsīšos arī tev, mana sirsniņ! Kuš, kuš!" Un tomēr kāda klusa balss no sirds dziļumiem izlaužas: "Tas nav pareizi – mani kušināt!" Es zinu, ka balsij ir taisnība. Es stājos, bremzēju un mēģinu aptvert, kas notiek ar mani: kāpēc tas, kas esmu es, sāk zust un izšķīst darbos, steigā, kāpēc tas, kas esmu es, ļauj darbiem un steigai uzkundzēties pār mani... Es apstājos. Bremzēšanas ceļš ir bijis kādas divas, varbūt pat trīs dienas ilgs.

Nu jau ir sācies Lielais Gavēņa laiks. Kas ir tas, pēc kā ilgojas mana sirds? Gavēt un atturēties noteiktās dienās no gaļas, jo tā esot pieņemts? Apņemties vēl kaut ko, jo tagad ir Gavēņa laiks un tā ir pieņemts? Un atkal tā pati sirds balss saka - "Nē, tas nebūs pareizi. Tas nav tas, par ko ir gavēņa laiks, tas nav tas, ko vēlas Dievs!" Es atkal zinu, ka balsij ir taisnība. Jā, manā sirdī ir ilgas. Es tajās ieklausos, ļaujos tām. Ilgas būt, vienkārši būt... kaut uz mirkli ārpus pienākumiem, darbiem un veicamajiem uzdevumiem.

Un tad... Gara acīm es redzu tuksnesi un Jēzu, priecīgu un mundru. Un negaidīti es saprotu, ka zinu, kāpēc viņš smaida un kāpēc velns neko nespēj viņam padarīt. Tās nav zināšanas prāta līmenī, bet tās ir pieredzes zināšanas. Viņš vienkārši ir. Viņš ir Svētā Gara pilns, viņš ir mīlēts. Un es saprotu, ka šādu Mīlestību, kas caurauž katru tava organisma šūnu, jau nevar iemainīt ne pret maizi, ne pret varu un godību. Šāda Mīlestība ir drīzāk kā tā pērle, kuras dēļ var atdot visu, lai to iegūtu. Šķiet, ka es ar katru sava organisma šūnu sajūtu to Mīlestību, kas ir pārņēmusi Jēzu un kurā viņš mīt. Šķiet, ka es sajūtu to toņkārtu, kādā tā vibrē, un es ļaujos šīs Mīlestības esībai, tā sāk pārņemt mani, katru mana organisma šūnu. Mēs saprotamies, es pasmaidu par velna kārdinājumiem un saprotu, kā cilvēkam tiem neļauties. Neļaušanās kārdinājumiem nav tik daudz disciplīnas un gribas jautājums, bet Mīlestības, kas ir Dieva dāvana, jautājums. Un šī dāvana ir pieejama ikvienam, ja vien... Es pasmaidu par saviem neatliekamajiem darbiem, kuru saraksts aizņem turpat vai divas lapas, un kuri nekur nav pazuduši. Es pasmaidu, jo manā pieredzē ir kaut kas mainījies, es vairs neesmu tā, kas biju. Es esmu, es esmu Mīlestībā, un nepadarītajiem darbiem vairs nav varas manī sēt nemieru, mani raustīt, dzīt mani izmisumā, tiem nav varas pār mani. Es esmu...

Mēdz teikt, ka šis Evaņģēlija lasījums, kas šo svētdien tiks lasīts Baznīcā (Lk 4, 1-13), kur velns kārdina Jēzu tuksnesī, ir par kārdināšanu. Var jau būt (zināma taisnība jau tur ir), bet man tas ir atklājies kā dziļš stāsts par identitāti, par to, kas es esmu. Pirms Jēzus devās tuksnesī, pār viņu nolaidās Svētais Gars redzamā veidā kā balodis, un no debesīm atskanēja balss: „Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.” (sal. Lk 3, 22). Balss no debesīm šos vārdus saka arī tev un man: „Tu esi mana mīļā meita, uz tevi man ir labs prāts!” Man tie ir tikai jāpieņem, tikai jānotic. Man jāļauj šiem vārdiem pārņemt mani, iesūkties katrā mana organisma šūnā. Tā ir atslēga, kas atver durvis, caur kurām manī var ienākt Mīlestība. Šie ir vārdi, ar kuriem Dievs definē mūsu attiecības un manu identitāti – tu esi mana mīļotā meita. Jā, es esmu. Es esmu mīlēta!

Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam mērdēt sevi? Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam kā niedri nokārt savu galvu, kad maisu un pelnus lietot kā guļvietu (sal. Isaja 58, 5)? Nē, taču! Par to nav gavēņa laiks. Tas, ko vēlas Dievs, ir drīzāk, lai cilvēks ļautos Mīlestībai un pieņemtu šo dāvanu, šo žēlastību. Tas ir drīzāk par to, lai cilvēks taptu par cilvēku, kas gatavs pieņemt – es esmu mīļotais dēls, es esmu mīļotā meita – un dzīvot kā Dieva mīļotais, kā Dieva mīļotā.

Kas ir tas, kas man traucē? Kas ir tas, kāpēc neļaujos Dieva mīlestībai savā ikdienas dzīvē? Kāpēc ļaujos kārdinājumiem un ļauju tam, kas nav Dievs, definēt savu identitāti? Kāpēc ļauju to iemainīt pret lēcu virumu kā Ezavs savas pirmdzimtās tiesības? (sal. 1. Moz 25, 30-34) Un pretstatā Jēzus tuksnesī, kas atsakās no akmeņu pārvēršanas maizē, ko viņam piedāvā velns, bet paradoksālā kārtā paēdina izalkušos. Un dara to joprojojām.

Tie ir gavēņa laika lielie jautājumi.

Gavēnis - laiks kaut kam skaistam

2010-02-16T11:00:00.003+02:00

Rīt ir jau Pelnu trešdiena, ar kuru sākas Lielais Gavēņa laiks.

Gavēņa laiks ir laiks, lai gaidītu kaut ko skaistu un brīnišķīgu. Tāpēc ir svarīgi, lai mūsu sirds būtu atvērta un mūsu uzmanība būtu vērsta uz to, ko tad Dievs vēlas man dot šajā laikā.

Ja es šajā laikā savu uzmanību vērsīšu uz to, ko es darīšu un ko es nedarīšu Gavēņa laikā, tad līdz ar to es riskēšu nesaņemt to, ko Dievs vēlas man dot. Es riskēšu nesaņemt Dieva dotu DĀVANU – mācīties mīlēt citus kā Dievs mīl mani - ļoti individuāli un unikāli. Tāpēc ir svarīgi būt atvērtam (atvērtai) uz to žēlastību, ko Dievs man vēlas dot. Lai sadzirdētu šo atbildi, ir svarīgi noklust, norimt un ieklausīties.

Gavēnis ir laiks, lai šķīstītu savas sirds dziļākās attieksmes un ilgas, lai norimtu, noklustu un ieklausītos sevī, tajā garā, kas mīt manī. Dievs var darīt ļoti daudz ar mūsu sirdīm, kad tās ir atvērtas Dievam un vērstas uz Dievu – jo tad mēs dodam Dievam vairāk VIETAS pieskarties mūsu sirdij un to pārveidot, transformēt.

Gavēnis – tas ir laiks, kad Dievs aicina cilvēku ļoti personiski – „Atgriezieties pie manis no visas savas sirds!” (Joēla 2, 12)

Viens no veidiem, kā atvērties Dieva dāvanām un mācīties tās pieņemt, ir rekolekcijas (īpašs laiks, lai sakopotu savu garu), kas tiek piedāvātas Gavēņa laikā. Tās notiek gan klātienē, gan e-vidē (e-rekolekcijas), kurās var piedalīties visi tie, kam ir internets un e-pasts. Vēl ir laiks!

Laulība, kas slēgta Debesīs VI

2010-02-14T08:48:00.000+02:00

Kopā ar Dievu vienmēr ir skaisti

Marika: pr.Andris pēc viesošanās un sarunas mūs pavadot sacīja, lai tad mēs arī turpmāk viens otru mīlam. Iekšēji satrūkos, jo mēs taču par mīlestību vēl nebijām nemaz runājuši. Mēs bijām sapratuši, ka mums ir jāliek mūsu dzīves kopā, es to biju saņēmusi lūgšanā no Dieva, Kārlis to bija saņēmis lūgšanā no Dieva. Līdzīgi kā Jāzeps un Marija. Un tas bija skaisti. Es nezināju kāda būs mūsu dzīve (viegla vai grūta?). Es zināju, Dievs mūs ir salicis kopā, paredzējis vienu otram. Mums ir tikai jāklausās. Kopā ar Dievu viss ir skaists. Uz Dievu var paļauties un spert soli ticībā pat tad, kad nezinām, kāds būs nākamais otrais solis. Un tā arī notiek. Tikai tad, kas esam spēruši soli, tikai tad Dievs atklāj nākamo.

Tā bija ļoti neparasta atskārsme: mēs zinājām, ka mums ir jābūt kopā, bet mēs vēl nevarējām teikt, ka tā ir mīlestība vai ka tie ir taureņi vēderā. Mīlestības vēl nebija, bet mēs jau bijām nolikuši kāzu dienu. Un šajā brīdī es atskārtu, ka Dievs man ļauj izprast kādu stāstu - par Īzāku un Rebeku. Viņi vispirms kļuva vīrs un sieva un tikai tad bija mīlestība.

Kārlis: Bet rekolekcijas man nebeidzās ar šo nosūtījumu. Vēl daudzas skaistas un brīnišķīgas lietas Dievs man tika tajās atklājis, tajā skaitā Viņš tika man sevi atklājis visā pilnībā kā mīlošs Dievs, kas katram cilvēkam vēl labu, un kas zina, kāds ir tas patiesais, lielākais labums, uz ko katrs cilvēks ir aicināts, un Viņš arī spēj izkārtot, lai cilvēks šo labumu sasniegtu, ja tikai cilvēks pats ir ar mieru atteikties no saviem grēkiem un šim labumam nepretojas. Teorētiski es to zināju arī pirms tam, ka Dievs mūs visus mīl, tomēr pavisam cita lieta ir to apjaust arī praktiski, ka tas nav pirmajā vietā kaut kāds upuris, ko Dievs no cilvēka pieprasa, bet gan, ka tā ir pāri plūstoša mīlestība, ko Dievs vēlas dāvāt visiem, kas būtu ar mieru to pieņemt.

Rekolekciju beigās es teicu garīgajam vadītājam, ka tas patiešām ir skaisti būt kopā ar Dievu – tieši tā es šīs nedēļas laikā biju juties, sevišķi jau noslēguma daļā, kad lūgšanas dāvāja arvien jaunus redzamus augļus. Vadītāja atbilde bija tāda, un tā ir dzīva arī vēl šobrīd, ka tas ir vienmēr skaisti būt kopā ar Dievu. Vienmēr un visās situācijās Dievs ir tas, kam ir brīnišķīgi skaists plāns priekš mums, ja tikai mēs paši vēlamies šo plānu pieņemt un būt ar viņu kopā – tas ir tas, ko es ikvienam gribu no visas sirds novēlēt šajā brīdī un vienmēr. Pieņemsim Dieva mīlestību! Tas, ko Dievs priekš mums ir sagatavojis, vienmēr ir priekš mums pats skaistākais, kas var turklāt tālu pārsniegt tās cerības, kuras mēs varētu būt izveidojuši savā iztēlē. Slava un pateicība mūžīgajam un mīlošajam Dievam!

Saistītie ieraksti:
Laulība, kas slēgta Debesīs (sākums)

Alus faktors

2010-02-11T08:45:00.004+02:00

"Es reiz dzirdēju stāstām par kādu vīru, kas kāpdams Šveices kalnos, solījis puspasaules par glāzi alus, bet, kad viņš nonācis būdiņā, kur to pārdeva, un uzzinājis, ka par pudeli prasa piecus frankus, šis pats vīrs sacēlis briesmīgu traci. Viņš teicis, ka tā ir neredzēta nekaunība, un draudējis rakstīt avīzei "Times".

Varbūt daudzi jau atpazina rindas no Džeroma K. Džeroma "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni". Autora spalvai pieder ne viens vien trāpīgs raksturojums, kas liek ne tikai pasmaidīt, bet arī aizdomāties. Kas ir tā patiesā cena, ko esam gatavi maksāt? Cik daudz sava laika esam gatavi veltīt kādai lietai, darbam vai otram cilvēkam? Cik daudz sevis, savas enerģijas, pūļu, savu prasmju un izdomas esam gatavi veltīt? Vai esam gatavi patiesi būt klātesoši?

Tā kā pieminēju alu, tad atcerējos vēl kādu pastāstu, kas saistīts ar alu un kuru biju dzirdējusi no kāda gados bagāta priestera. Tas esot noticis kādā draudzē Lielbritānijā. Šajā draudzē esot bijušas jau gadiem senas tradīcijas un plaši attīstītas dažādas aktivitātes un kalpošanas. Kā jau tas mēdz gadīties, draudzei tika nozīmēts jauns un enerģisks prāvests, un viņam bija savs viedoklis par lietu kārtību draudzē un aktivitātēm.

Vispirms viņš mainīja gadiem ilgi pastāvējušos dievkalpojumu laikus, tad nolēma, ka draudze turpmāk vairs nerīkos zupas virtuvi pilsētas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kā arī pārtrauks atbalstīt aizjūras misionāru darbu, rīkojot labdarības tirdziņu baznīcas dārzā Lieldienu laikā. Cilvēki bija diezgan neapmierināti par šādu jaunā prāvesta izrīcību un necieņu pret viņu ilggadīgajām tradīcijām, daudz runāja savā starpā, bet tā arī neko neuzsāka.

Tomēr prāvests, veicot savas reformas, izdarīja vēl kādu lietu. Viena no aktivitātēm draudzē bija ik nedēļas tikšanās vīru klubiņā. Tur vīri mēdza sanākt kopā, pārrunāt lietas un iztukšot arī pa kādam alus kausam. Prāvests bija ķēries klāt vīru iecienītākajai alus šķirnei un to nomainījis uz citu. Vīri sanākuši, pagaršojuši jauno šķirni un sapratuši, ka tā nu gan tās lietas neies. Nākamajā dienā vīru klubiņa delegācija gājusi pie prāvesta un teikusi - vai nu tā mūsu alus šķirne būs atpakaļ, vai arī mēs... Rezultātā vīri atkal tika pie savas alus šķirnes.

Lai nerastos kāds pārpratums, tad uzreiz teikšu, ka šis pastāsts nav tik daudz par prāvesta un draudzes locekļu attiecībām :) , bet gan par kaut ko citu - kas ir TAVS alus faktors, kas tev liktu iet un par kaut ko iestāties? Kas ir TAVA "alus šķirne"?

Laulība, kas slēgta Debesīs V

2010-02-08T09:06:00.274+02:00

Kārlis: Pēc savas augšāmcelšanās Kristus devās pie saviem mācekļiem un sūtīja viņus pasaulē. Arī katrs no mums, mēs tiekam kaut kur sūtīti, vai mēs to paši apzināmies labi, vai nē. Meditācijā ar attiecīgo Svēto Rakstu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 20. nodaļas uzdevu savā garā šo jautājumu Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. “Kur Tu mani sūti, Kungs?” Atbilde, ko garā saņēmu, mani dziļi pārsteidza un tūlīt piepildīja ar lielu prieku: “Aizej, izveido šo ģimeni …”. Es uzreiz zināju, ka ja tā patiešām ir Dieva griba, tad Viņš to būs ierakstījis arī otra cilvēka sirdī, neliekot man sagaidīt brīnumus, bet visās lietās un vienmēr aicinot paļauties tikai uz Viņu. Šajā brīdī vēl tikai garā jautāju Marikai, vai viņa to dzird? Vēl vajadzēja paiet dažām rekolekciju dienām un vajadzēja man pēc tam atbraukt uz Latviju, lai vēl tad nākamās dienas vakarā saņemtu apstiprinājumu no Marikas šīm manām izjūtām.

Marika: Pēc rekolekcijām nākamās dienas vakarā Kārlis atnāca ciemos. Atvēru durvis un ieraudzīju viņam rokās vienu sarkanu rozi. Tā bija pirmā reize, kad no Kārļa saņēmu ziedus un es sapratu, kas bija noticis rekolekcijās. Es nezināju KĀ tas bija noticis, bet es zināju KAS bija noticis. Kārlis ļoti atklāti un sīki stāstīja par rekolekcijām, es ar interesi klausījos. Es daudz klausījos. Es apbrīnoju Kārļa atklātību - viņš uzticēja man dziļu lūgšanu pieredzi, lai gan pagaidām mēs bijām tikai paziņas. Pirms stāstīt par fragmentu par mācekļu sūtīšanu pasaulē, viņš mēģināja mani sagatavot tam, ko viņš stāstīs. Bet es to jau zināju. Es šajā brīdī mēģināju atcerēties, kad un kā tas notika, kad lūgšanā man bija atklājies Kārļa kā mana iespējamā nākamā vīra tēls.

Dievs raksta taisni līkām līnijām

Tas bija 2001. gada februāris, pusotru gadu atpakaļ. Pie manis mājās bija apmeties kristiešu pāris no Austrijas – Hanss un Sūzija, kas bija atbraukuši vadīt ģimeņu rekolekcijas. Kādā sarunā viņiem atzinos, ka īsti nezinu, kādu ceļu iešu nākotnē. Vēlētos ģimeni, bet mani saista arī garīgā kārta. Teicu, ka nevaru pat iedomāties vīrieti, ar kuru varētu saistīt savu dzīvi. Viņi ierosināja palūgties par šo jautājumu un mēs trijatā sākām lūgties. Es lūdzu Dievam (gandrīz vai kā ultimātu, lai gan nekad agrāk šādi nebiju runājusi ar Dievu): “Ja man ir ejams ģimenes ceļš, lūdzu, parādi, kāds ir šis cilvēks!“ Lūgšanā atnāca Kārļa tēls. Jocīgi – nodomāju. Es viņu pazinu Baznīcā, mūsu ceļi nekad nebija noveduši mūs pie tuvākas pazīšanās. Biju pārliecināta, ka Kārlis mani pat pēc izskata nepazīst, ja arī manu vārdu kādreiz varētu būt dzirdējis. Es viņu pazinu sabiedrībā kā publisku personu. Es nekad nebiju domājusi par Kārli šādā kontekstā, kā to man norādīja mana lūgšana. Es biju diezgan pārsteigta par šādu lūgšanas rezultātu. Arī Hanss un Sūzija teica, ka viņi saņēmuši atziņu, ka man būs ģimene. Lai nu tā būtu, bet tas šķita tik neticami!

Es taču joprojām biju brīva. Es nebiju vēlējusies apprecēties tikai lai apprecētos. Ne ar vienu es nebiju sajutusi dziļi dvēselē, ka saderam kopā. Tāpēc pēdējā laikā biju jau sākusi domāt - un ja nu Dievs man ir paredzējis citu ceļu, klostera dzīvi? Pēc šīs lūgšanas sāku vērot Kārli, vai mūsu ceļi kaut kā netuvojas.

Un tā pavisam drīz, februārī pirms Lielā Gavēņa sākuma, pr. Andris Katedrāles draudzes telpās rīkoja pankūku balli. Šajā vakarā man tika uzticēts vadīt šūniņu. Redzēju, ka Kārlis arī bija šajā pasākumā, bet ... Kārlis ir citā šūniņā! Vēlāk pavasarī mani aicināja piedalīties LKSAA “Dzintara” konventos. Uzzināju, ka arī Kārlis ir “Dzintarā”. Tomēr mēs tur nesatikāmies. Manīju viņu arī darbdienu un svētdienu dievkalpjumos, bet arī tur - nesatikāmies.

Tikai pēc tam sekoja Jauniešu dienas, kad mūs abus aizturēja ceļu policija par ātruma pārsniegšanu. Jā, toreiz es smaidīju, bet iekšēji smējos par Dievam piemītošo humora izjūtu: vai tad mēs nevarējām satikties kādā parastā veidā, vai tiešām Dievs bija atradis tieši ŠĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties? Toreiz sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?

Bet pa šo laiku notika arī citas lietas. Martā es piedalījos piecu dienu rekolekcijās klusumā, kas notika Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterī. Šeit es pirmo reiz uzzināju par trīsdemit dienu garām ignāciskajām rekolekcijām, bet toreiz vēl nevarēju pat pieļaut domu, ka maijā es pati tādās nokļūšu. Tomēr laiks ritēja, bet mēs tā arī peroniski nekļuvām pazīstami. Rekolekcijās saņemtās žēlastības rudenī noveda pie KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA dibināšanas. Es biju atsaukusies savam aicinājumam, bija piedzimis Institūts, bet man joprojām nebija skaidrs jautājums, kas notiks ar manu personisko dzīvi.

Bet tālāk notika, kā rakstīts Evaņģēlijā: "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas [dzīves nepieciešamības] taps piemestas." (Mt 6, 33). Es biju veltījusi sevi ticības un dzīves integrēšanas misijas darbam Institūtā, bet Dievs parūpējās un ļāva manā dzīvē ienākt Kārlim.

Kad Kārlis stāstīja savās rekolekcijās piedzīvoto – man tas bija tikai apstiprinājums tam, ko biju lūgšanā saņēmusi pirms pusotra gada, kad lūdzos kopā ar Sūziju un Hansu. Es tagad klausījos stāstā, kā Dievs bija darbojies Kārļa dzīvē, kā Dievs bija vadījis Kārli.

Kārlis: Mēs nevarējām teikt, ka mēs cilvēciskā veidā viens otru būtu labi pazinuši, varbūt tāpēc man vēl vajadzēja apmēram desmit dienas, lai lūgtu viņas roku, tūlīt (ne gluži tūlīt, tikai vakarā) saņemtu atbildes “jā” un nākamajā dienā ietu pie Pr. Andra, lai runātu par iespējamo laulību datumu.

(Turpinājums sekos)

Saistīti ieraksti:
Laulība, kas slēgta Debesīs (sākums)

Laulība, kas slēgta Debesīs IV

2010-02-07T08:08:00.006+02:00

Ignāciskās rekolekcijas

Kārlis: Priecājos, ka Marikai bija iespēja aizvest mani ar savu mašīnu, ar nosacījumu, ka pats braucu pie stūres (kas man patika). Vakarā iebraucam vēlu, bet mūs gaida, ir sagatavotas vakariņas, iepazīstamies, paēdam. Aizejam uz kapelu pie Sakramenta. Pēc tam, kaut arī ir jau tumšs, Marika aizveda uz dārzu, īpaši parādot lapeni, kurā viņai pirms gada bijusi mīļākā lūgšanu vieta. Ejam gulēt. No rīta pēc brokastīm, pirms vēl man rekolekcijas sākušās, apejam apkārt ezeram, redzu vietu, kur Marika pirms gada esot teikusi sprediķi zivīm. :) Pasēžam mazliet ezera krastā, Marika vēl manā kladē uzzīmē dažas bildītes, kas ilustrē Sv. Ignācija garīguma principus, kā cilvēks var iemantot iekšējo mieru un harmoniju. Laika nav daudz, plkst. 9.30 sākotnējā saruna ar garīgo vadītāju, kuras laikā saņemu vingrinājumus meditācijai. Sākot no šī brīža sarunas ar citiem cilvēkiem nav paredzētas.

Pirmajā brīdī varētu padomāt, ka dzīvot bez sarunāšanās varētu būt grūti, tomēr izdzīvotā pieredze liecina, ka tas ir pat ļoti interesanti un vērtīgi. Kad esmu apklusis pats, tad manī var runāt Dievs. Un šīs dienas bija tās, kurās Dievs ļoti bagātīgi izlēja savas žēlastības pār mani.

Rekolekcijas sākās ar meditāciju/apceri par Dieva radīto pasauli un mani šajā pasaulē. Kur gan vēl skaistāku vietu un laiku tām būtu varēts atrast, ja ne maija mēnesī ziedošā dārzā .. Dievs ir radījis pasauli, Viņš ir radījis to skaistu, Dievs uztur pasauli. Dievs ir radījis cilvēku, Dievs ir radījis mani, Dievs mani uztur, nemitīgi katru brīdi. Bez Dieva es nespētu pilnīgi neko. Bet radītā pasaule ir pakļauta nāvei. Tomēr Dievs ir devis iespēju katram cilvēkam ieiet mūžīgajā dzīvībā caur to, ka viņš šīs dzīves laikā nomirst pats sev un spēj atdot kalpojumā augstākajam un pilnīgākajam labumam, kas ir Dievā. Arī kviešu grauds nes augļus, daudzus jaunus graudus vārpā, tikai tad, ja viņš nomirst, atdod pats sevi.

Ir pierasts teikt, ka cilvēks ir brīvs tad, ja viņš var darīt to, ko viņš vēlas. Rekolekcijas dāvāja apstiprinājumu šai domai jaunā kvalitātē – cilvēks ir patiesi brīvs, ja viņš var sekot savas sirds visdziļākajām ilgām, ja dažādi grēki un ievainojumi netraucē viņam saskatīt un novērtēt šo dziļāko sirds ilgu nozīmi, un tām sekot. Cilvēka radīšanas skaistums slēpjas tajā, ka Dievs ir katrā cilvēkā šīs dziļākās ilgas ielicis, un tad, ja cilvēks spēs atvērties pats sev, viņš spēs atvērties Dieva gribai attiecībā uz sevi, spēs atbrīvoties no nesakārtotām tieksmēm un sasniegt patieso brīvību.

Saprotot nepieciešamību atvērties savām dziļākajām sirds ilgām un nonākt vienotībā ar Dievu, varēju pārskatīt vēlreiz savas dzīves ceļu un nonākt pie izšķirošā jautājuma par ēnām manās attiecībās ar Dievu – kas man traucē vairāk tuvoties Dievam? Vai tas ir neatbildētais Dieva aicinājums, vai tomēr kaut kas cits? Saprotu, ka tomēr kaut kas cits, jā tas, kā es atbildu uz iedvesmām, kuras saņemu no Dieva, bet pavisam citās un ļoti ikdienišķās situācijās. Saprotu, ka tieši tas ir tas, kas man nepieciešams – vienmēr un visās situācijās meklēt un darīt tās lietas, caur kurām Dievs var tikt pagodināts pilnīgākā, lielākā mērā. Arī jautājums par ģimeni, par to, kādai būtu jābūt kristīgai ģimenei, pakāpeniski cauri meditācijām iegūst aizvien pilnīgākas aprises.

Kad biju jau apjautis rekolekcijās ģimenes dzīvi kā iespējamu sava aicinājuma ceļu, biju jau pēc dziļākām refleksijām atkal sācis domāt par to, ko man vajadzētu darīt pēc aizbraukšanas mājās, kādi dažādi darbi un kalpojumi mani sagaida, un vai nav vēl kādi, kurus man vajadzētu uzņemties vēl klāt, nāca vēl viens dziļš skaista pārdzīvojuma brīdis. Kristus augšāmcelšanās meditācija – augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve kā alga par izcīnīto labo cīņu, skaistais Lieldienu dziedājums: “Es redzēju kapu jau tukšu un augšāmpieceltā godību …” Pirms tam bija tumsa, Jēzus bija miris, šķita, ka ļaunais ir uzvarējis, bet tad vienā brīdī viss mainījās – atausa spēcīga gaisma, Kristus bija augšāmcēlies, ļaunā valdīšanas laiks bija beidzies un bija iestājusies mūžīgā godība. Ļaunuma spēki ir ārdījušies, tie ir darījuši visu, kas ir bijis viņiem iespējams, un tomēr viņiem nav palicis pēdējais vārds, caur brīnumu, caur neiespējamību, bet Dieva spēkā … Jūs varat ārdīties, varat trakot, bet ja ne šeit, tad mūžībā jūs redzēsiet tā godību, kas vada, stiprina un uztur mani, paša Dieva godību.

(Turpinājums sekos)

Cerībai ir divas meitas

2010-02-06T09:07:00.004+02:00

Cerībai ir divas skaistas meitas.
Vienai vārds ir Dusmas, otrai Drosme.
Dusmas uz to, kā kaut kas notiek pasaulē,
Drosme izmainīt, lai lietas tā nepaliktu.
Šos vārdus ir teicis Augustīns, tas pats, kura spalvai pieder darbs "Atzīšanās".

Vai ievērojāt - Dusmas un Drosme - tie ir vārdi, kas doti meitām, nevis dēliem?
Vai meitas ir vērīgākas, nekā mēdz būt puiši?
Vai dēli ir mazdūšīgāki, nekā mēdz būt meitas?
Vai varbūt vīri ir vairāk ieinteresēti sava hierarhiskā un sabiedriskā stāvokļa saglabāšanā un nevēlas to apdraudēt?
Bet iespējams - ar vīriešu vai sieviešu dzimumu tam nav nekādas saistības.

Ik pa laikam atgriežos pie šiem vārdiem. Tie dod drosmi.
Drosmi iet un rīkoties, lai pasauli darītu par labāku vietu, kur dzīvot.
Drosmi nenobīties no tā, ka varu zaudēt kādas savas ērtības un komfortu.

Šos vārdus pirmo reiz dzirdēju no Alana Makkela, kas bija atbraucis kā konsultants kursam "Ticības un dzīves integrēšana". Tie liek aizdomāties par to,kas un kā ir, un par to, ko un kā es un mēs varam vai nevaram izmainīt. Tie liek aizdomāties, ka nevajag baidīties no savām jūtām, tās ir tavas jūtas (!) un tās nav nedz pareizas, nedz nepareizas. Tās vajag apzināties un mācīties atpazīt, ko Dievs tev saka caur tām.

Bet lai ienestu kādas izmaiņas - ir vajadzīga drosme!

Laulība, kas slēgta Debesīs III

2010-02-05T09:09:00.000+02:00

Kārlis: Kā noorganizēt visas lietas lai aizbrauktu, nav nekāda priekšstata, jābrauc arī tālu, apmēram 400 km. Pēc tam, runājot darbā, viena nedēļa izskatās, ka varētu būt izkārtojama brīva, un Marika sarunā, ka tieši šajā nedēļā mani varētu paņemt uz rekolekcijām. Kad pēc dažām dienām sarunā ar Mariku tiku izteicis kaut nelielas šaubas par to, vai man patiešām uz rekolekcijām aizbraukt izdosies, varēju dzirdēt ļoti dziļu un sirsnīgu, tajā pašā laikā ļoti pārliecinātu un stingru viņas nostāju par to, ka no domas par rekolekcijām nedrīkstu atkāpties un ka man uz turieni ir jāaizbrauc. Tieši manis paša un manas garīgās dzīves sakārtošanas dēļ. Varēju tajā brīdī pieņemt to, ka tas ir Dievs, kas mani uz turieni aicina, kad man tas tika pateikts. Pēc pāris mēnešiem, skatoties atpakaļ, saprotu, ka šāda pārliecība jau ir arī man pašam.

Kas ir tavs degošais ērkšķu krūms?

Īsi pirms mana paredzētā brauciena uz rekolekcijām klāt bija arī mācību kursa "Ticības un dzīves integrēšana" trešā nedēļas nogale, kas veltīta teoloģiskajai refleksijai jeb garīgām pārdomām par to, kāda ir mana vieta šajā dzīvē un sabiedrībā. Ir cilvēki, kas gribētu Svētos Rakstus lasīt kā aprakstu par notikumiem, kas ir notikuši kaut kur un kaut kad, tomēr šajā kursā bija iespējams mācīties kaut ko daudz dziļāku un būtiskāku – kā sasaistīt Svēto Rakstu notikumus ar manu dzīvi šodien un tagad, kā censties izdzīvot manā dzīvē tās bagātās garīgās atziņas, kuras šī Grāmatu Grāmata mums sniedz. Vecā Derība runā par Izraēļa tautas atbrīvošanu no verdzības Ēģiptē. Jautājums – kāda veida atbrīvošana katram no mums ir vajadzīga šodien, un kā mēs to piedzīvojam vai varam piedzīvot? Vecajai Derībai būtiski cauri vijas pravietošanas tēma. Jautājums – kas tad īsti ir pravietis, un kas traucē man būt par pravieti šodien?

Man ir prieks runāt par šiem jautājumiem šodien, kad aiz muguras ir rekolekcijas, kurās Dievs ne tikai iedeva šīs atbildes, bet arī burtiski atņēma tos šķēršļus, kas man traucēja dzīvot dziļākā vienotībā ar Viņu.

Tomēr šī mācību kursa nedēļas nogale atstāja jautājumus – kāpēc neesmu brīvs? Kāpēc nevaru būt pravietis? Dziļāk par visu tomēr uzrunāja līdzība par degošo ērkšķu krūmu. Mozus redzēja, ka ērkšķu krūms viņa acu priekšā dega un nesadega. Dievs viņam teica: “Noauj savas kājas, jo zeme, uz kuras tu stāvi, ir svēta.” Jautājums katra cilvēka dzīvei šodien – kāds ir tavs degošais ērkšķu krūms, kas deg vēl joprojām un kas dod pārliecību, spēku dzīvei, tam ceļam, kuru tu ej, tiem labajiem darbiem, kurus tu dari? Kāds ir tavs dziļākais garīgais pārdzīvojums, kuru tu redzi kā nozīmīgu vēl joprojām?

Man nebija atbildes, nebija šāda dziļākā garīgā pārdzīvojuma, visas lietas bija notikušas vienmērīgā plūdumā, ikdienas lūgšanā un darbos cenšoties izdarīt to, ko es varu. Drīzāk varēja runāt par negatīvu pieredzi sava aicinājuma, sava dzīves ceļa apzināšanā, kas tomēr bija kaut kur iekšā palicis kā neatbildēts jautājums, un kurš neatlaidīgi sevi pieteica kā iekšēja neatrisināta problēma, kas neļauj augt tālāk. Man tiešām bija vajadzīgas rekolekcijas, un to es arī sapratu, ka tikai šādā veidā atslēdzoties no pilnīgi visām lietām, kas ap mani ir ikdienā, es varu cerēt iegūt atrisinājumu uz šo manas dzīves principiālo līdz tam neatbildēto jautājumu.

Un atkal tā bija Marika, kas savstarpējā sarunā tik ļoti mērķtiecīgi, it kā sajuzdama manu iekšējo problēmu, jautājumu par degošo ērkšķu krūmu vēl atkārtoti uzstādīja tik ļoti tieši, izsakot pārliecību, ka man šādam krūmam būtu jābūt. Tajā brīdī atbildes nebija. Bija negatīvā pieredze, bija tukšums, kas prasīja sevis pilnīgu veltīšanu Dievam tajā ceļā, kādu Viņš man būtu paredzējis, prasīja nebaidīšanos no tā, ko Dievs man varētu atklāt, prasīja apņēmību iet uz padziļinātu sevis iepazīšanu un padziļinātām attiecībām ar Dievu. Nebija viegli, bet zināju, ka ir pienācis laiks, kad tas ir jāizdara. Marika man daudz palīdzēja arī tīri praktiskā plāksnē sagatavoties braucienam uz rekolekcijām, kā arī izrādījās, ka viņa var mani uz turieni aizvest ar savu mašīnu (citādi man aizbraukt nebūtu bijis viegli). Un Dievs deva Savu atbildi, kas tālu pārsniedza visas manas cerības par to, kāda šī atbilde varētu būt.

(Turpinājums sekos)

Laulība, kas slēgta Debesīs II

2010-02-04T09:05:00.013+02:00

Kas varēja būt vēl labāk?

Kārlis: 11.aprīlī biju paredzējis braukt komandējumā uz Briseli, sakarā ar jaunu zināšanu iegūšanu, kas būtu bijušas man ļoti noderīgas sakarā ar manu konsultanta darbu par Eiropas Savienības zinātnes projektiem. Jutu laika trūkumu, tomēr saprotu braukšanas svarīgumu un rezervēju sev biznesa klases biļeti, kas atļautu braukt iepriekšējā vakarā ap 5-iem, un tad uzreiz atpakaļ vakarā pēc semināra. Te, kādas dažas dienas pirms brauciena, kad biļeti vēl nebiju nopircis, zvana man Jānis Domburs no Latvijas Televīzijas un aicina mani 10. aprīļa vakarā uz savu raidījumu “Kas notiek Latvijā?”. Saprotot šī raidījuma popularitāti, nolēmu, ka ir jāiet. Atcēlu Briseles braucienu, mēģinu iekšēji saprast un izdzīvot raidījuma tēmu, pavadu zināmu laiku lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā, eju. Esmu pieteicis arī dažiem maniem paziņām šo iespēju apskatīties uz mani televīzijas ekrānos.

Marika: Pie manis ciemos bija atbraucis jezuītu tēvs, kas man bija vadījis trīsdesmit dienu ignāciskās rekolecijas. Runājamies, piezvana Kārlis un saka, lai paskatos raidījumu. Ieslēdzu televizoru. Mans ciemiņš man jautā: “Un kā tavā dzīvē ar Jāzepu?” Jāzeps un Marija – Svētā ģimene. Rekolekcijās mani ļoti uzrunāja Jāzepa persona, pat atzinos, ka vēlētos sev tādu vīru kā Jāzeps Marijai. Viņi savā starpā nemaz nerunāja, vismaz evaņģēlijos nekur nav minēta liecība viņu savstarpējai sarunai. Šis fakts bija pievērsis manu uzmanību viņu sastarpējai komunikācijai, kas notika caur Dievu. Marija klausīja Dieva balsi, tāpat arī Jāzeps. Un tad viņi rīkojās, ko bija teicis Dievs. Uz mana ciemiņa jautājumu par Jāzepu teicu: “Redzi to cilvēku raidījumā (norādot uz Kārli) – tas ir mans Jāzeps!” Tūlīt pat piebildu: “Tiesa, viņš pats vēl to nezina.” Drīz mans viesis devās uz autobusu.

Kārlis: Sarunas raidījumā risinājās raiti, jutos labi, tomēr beigās palika jautājums, vai nevarēja būt kaut kas vēl labāk. Pēc raidījuma uzreiz saņēmu no Marikas īsziņu par manu drosmi, ejot šajā “vilku barā”. Tomēr tas nebija tas, ko gribēju dzirdēt. Piezvanīju Marikai un jautāju, kā tad īsti bija, kas nebija īsti labi, kas varēja būt labāk? Jautājumu atkārtoju vairākas reizes, “kas varēja būt labāk?” Atbildi tā arī nesaņēmu, sarunu beidzām.

Marika: Noskatījos raidījumu. Tiešām apbrīnoju Kārļa drosmi – piekrist piedalīties raidījumā, kur neviens īpaši netiek saudzēts, kur atrašanās varētu būt līdzīga kā cirka arēnā skatītāju priekšā, kas alkst uzjautrināties. Man ienāca prātā salīdzinājums par lauvu bedri, kur Daniēls tika iemests, bet izkļuva sveiks un vesels. To arī pateicu Kārlim telefona sarunā. Pēc sarunas manī skanēja Kārļa uzdotais jautājums: “Kas varēja būt labāk? Kas varēja būt labāk? ...” Nezinu. Kas var būt labāks, ja spēles noteikumi, manuprāt, ir piesaistīt skatītāju uzmanību, nevis tik daudz censties noskaidrot patiesību, dot pietiekoši daudz laika izteikties? Izslēdzu mobilo telefonu, nodzēsu gaismu un laidos snaudā. Pēkšņi, kā atbilde uz “kas varēja būt vēl labāk” nāca risinājums: “Rekolekcijas! Vajag braukt uz rekolekcijām!” Tomēr manī bija šaubas, vai Kārlis piekritīs. Janvārī tāda iespēja braukt uz rekolekcijām pastāvēja, tomēr savas aizņemtības dēļ viņš atteicās. Tagad man bija grūti paredzēt viņa atbildi, bet kāds nepārvarams spēks lika tomēr uzdegt nakts lampiņu, ieslēgt mobilo telefonu un zvanīt Kārlim.

Kārlis: Braucu uz mājām. Biju jau gandrīz klāt, sadzirdēju, ka zvana mobilais telefons. Marika. Viņa saka - “Ignāciskās rekolekcijas klusumā, 8 dienas.” Biju par tām jau iepriekš dzirdējis, ka tās ir labas, bet bija arī grūti iedomāties, kā savas aizņemtības dēļ pilnībā izrauties uz 8 dienām. Tā šī doma par tām bija nolikta ļoti dziļā manas apziņas stūrītī. Šajā brīdī, dzirdot šos vārdus no Marikas, sapratu: “Jā, acīmredzot, tas ir tas, kas man tagad ir vajadzīgs.”

Marika: Tiklīdz dzirdēju Kārli sakām: “Jā, tas ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs,” tā uztvēru to kā apstiprinājumu, ka šī ideja ir no Dieva. Gaidīju rītu, jo man vēl vajadzēja dzirdēt apstiprinājumu , vai ir vēl vieta rekolekcijās. Šajā brīdī atcerējos tos daudzos notikumus Bībelē, kur aprakstītās personas rīkojās ātri, jo Dievs bija tuvojies, uzrunājis, pieskāries.

No rīta zvanīju sev zināmajam jezuītu tēvam, kas vakar bija viesojies pie manis, un jautāju: “Vai Tu vēl vari paņemt Jāzepu? Viņš piekrita braukt!” Šī piekrišana bija trešais apstiprinājums, ka rekolekcijas ir tieši tas, ko Dievs vēlas šajā situācijā, “šeit un tagad”.

(Turpinājums sekos)

Laulība, kas slēgta Debesīs

2010-02-03T14:09:00.005+02:00

Laulība tiek slēgta Debesīs. Kā tas var būt, kā tas var notikt?

Iespējams, tas daudziem paliek LIELS NOSLĒPUMS un tāpēc šie vārdi izraisa skepsi, neticību, neizpratni. Citi, savukārt, šos vārdus pārprot un uzskata, ja laulība tiks slēgta baznīcā, priestera priekšā, tad tas būs garantija tās stabilitātei, ilggadībai un mīlestībai. Un, ak, kā viņi viļas, kad nevar vairs sadzīvot kopā... Tad nereti tiek meklēti aizbildinājumi, dažādi skaidrojumi un vainīgie... Un aiz tā ir aizlauztas dzīves, izmisušas sirdis.

Laulība tiek slēgta Debesīs. Arī man šie vārdi bija LIELS NOSLĒPUMS, ilgus gadus. Tomēr man bija ticība, ka šajos vārdos ir patiesība. Es tikai nezināju, kā tas var notikt, tomēr es ticēju, ka tas var notikt. Varbūt te jāpateicas manai bērnības pieredzi, manam tēvam? Viņš bija diezgan sabiedrisks cilvēks un savas dzīves laikā bija sapazīstinājis 18 pārus, kas apprecējās un tā arī palika kopā līdz pat mūža beigām. Tas viss notika manā bērna acu priekšā. Tagad domāju, ka manam tēvam bija dāvana - pamanīt tos, kuri sader kopā. Varbūt kaut kas no šīs dāvanas ir arī man. Kad manā dzīvē norisinājās šis STĀSTS, tēvs jau bija aizsaulē. Bet kas to zina - varbūt tieši viņš no savas puses piepalīdzēja, lai tas tā notiktu.

Šis ir veltījums manam tēvam.

Pirmā satikšanās

Kārlis: 2001. gada jūnija beigās pēc Jauniešu dienām Aglonā, braucot uz mājām šoseja no Preiļiem uz Līvānu pusi bija tukša, ceļš labs, diena skaista, tikai vēl kāda mašīna no tām pašām Jauniešu dienām brauca uz Rīgas pusi. Gribas jau ātrāk tikt mājās, patīk arī braukt mazliet žiglāk, nekā oficiālie noteikumi to paredzējuši, sīks prieciņš arī par katru mašīnu, ko izdodas apdzīt. Nu uzspiedās mazliet vairāk uz gāzes pedāļa, bet te – izlien no krūmiem kāds ar koši zaļu vesti un rūtainu koku rokā – ceļu policija. Ko tur darīt, par ātru bija, jāatzīst. “Esat pārsniedzis ātrumu, pienāciet pie mašīnas, lūdzu,” tā ceļu policists. Ko darīsi, eju. Mašīnu gan viņi iedzinuši dziļi krūmos pa sānu celiņu. Ar policistu vienojamies par 5 latiem skaidrā naudā uz vietas, ar kvīti, protams.

Atpakaļ uz mašīnu ejot bija laba sajūta, ka esmu tik lēti “ticis cauri”, jo ātrums bija mazliet lielāks. Te redzu, ka neesmu vienīgais “upuris”, nāk pretī smaidīdama viena jauna dāma, kaut kur varbūt arī iepriekš redzēta, saprotu, ka arī no jauniešu dienām. Tāda jau tiem ceļu policistiem daba, cilvēki veltījuši savu laiku Dievam par godu, bet viņi te ķer ceļmalā visus pēc kārtas... Bet rūgtums nepaliek, katram tiešām labi jādara savs darbs...

Marika: ieraugot Kārli tiešām smaidīju. Pirmo reizi policija bija mani noķērusi pārkāpjam braukšanas ātrumu, jo tiešām pēc vairāku dienu ilgā pasākuma vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Smaidīju par to, ka Dievs ir atradis TĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties. Sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?

Kārlis: Aizbraucu Rīgā, gāju pie kustības “Par dzīvību!” jauniešiem sakarā ar kādiem darbiņiem,. Diāna saka, ka viņa esot bijusi Marikas mašīnā un redzējusi, ka mani arī esot “noštrāfējuši”. Tātad tā jaunā dāma bija Marika? Izdaru secinājumu, jo biju ar Mariku ar dažām elektroniskajām vēstulēm pirms tam apmainījies dažādu Baznīcas kalpojumu sakarā. Var jau būt, ka kādas sajūtas manī bija sākušas augt jau pirms tam, bet šī bija tā reize, kad iemācījos salikt Marikas vārdu kopā ar cilvēku. Marikas smaids palika atmiņā (jo bieži tādus smaidus redzēt neiznāk), tomēr tad vēl centos pats sevī veidot citas “intereses” un tālākiem notikumiem kādu laiku vēl vajadzēja pagaidīt.

Atkal skolas solā (Mācību kurss ‘Ticības un dzīves integrēšana’)

2001. gada sākumā Marika aicināja cilvēkus uz KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA organizētu mācību programmu “Ticības un dzīves integrēšana”. Kaut kā iznāca mums arī personiski par šo kursu parunāt. Iekšēji sajutu, ka šāds kurss, acīmredzot, ir tieši tas, kas man bija vajadzīgs manā tālākajā ticības ceļā – labāk saprast, kā tās lietas, kurām es ticu, veido vienotu sistēmu ar tām lietām, kuras es daru ikdienas praktiskajā dzīvē. Pirms kāda laika biju pat domājis par aicinājumu uz garīgo kārtu, tomēr tajā laikā šis aicinājums nerealizējās, un biju nonācis līdz viedoklim, ka pareizāk varētu būt censties izdzīvot ticību Dievam caur mazajām ikdienas lietām, ar kādām man, tāpat kā citiem cilvēkiem nākas sastapties. Tomēr kaut kas nebija īsti labi, tādēļ šāds kurss, kas varētu šīs lietas palīdzēt sakārtot, šķita kā paša Dieva svētība. Četras nedēļas nogales pusgada laikā, protams, šķita daudz, ņemot vērā manu noslodzi gan darbā, gan dažādās citās lietās, tomēr bija sajūta, ka šīs lietas ir dziļākas un tādēļ tieši tās ir tās, kurām man šis laiks būtu jāatrod.

Kursa sākums bija daudzsološs – pirmā nedēļas nogale bija veltīta savu sajūtu labākai pazīšanai, lai saprastu, kuras no manām iedvesmām tuvina Dievam, bet kuras – attālina no Dieva. Sapratu arī, ka teoloģiskā refleksija – savas dzīves saistības ar Svētajiem Rakstiem analīze, kas paredzēta uz trešo nedēļas nogali, aprīļa beigās, man varētu būt īpaši būtiska.

(Turpinājums sekos)

Katrīna Lielā un Jēzus Sadraudzība

2010-02-03T09:03:00.064+02:00

1780. gada 2. februāri Krievijas ķeizariene Katrīna Lielā apmeklēja, smalkāk izsakoties - vizitēja, nesen dibināto jezuītu noviciātu Polockā, kas bija atvērts saņemot viņas atļauju. Tas ļāva Jēzus Sadraudzībai izdzīvot laikā, kad tā ar pāvesta Klementa XIV bullu Dominus redemptor tika aizliegta (1750-1773). Tās atdzimšana sāka tikai tad, kad pāvests Pijs VII nolēma atjaunot Jēzus sadraudzību un 1814. gada 7. augustā izdeva bullu Solicitudo omnim ecclesiarum.

Šis vēstures fakts man atsauca atmiņā kādu tikšanos, kas notika Romā 2003. gada februārī martā. Bernijs Ovens, jezuīts no ASV, apsēdās pie tā paša galdiņa, kur es pusdienoju. Mēs abi bijām dalībnieki starptutiskā konferencē Romas konsultācijas - 2003, kas bija veltīta ignāciskajam garīgumam. Tas nebija nejauši, ka viņš usāka sarunu ar mani. Viņš esot speciāli vēlējies ar mani parunāties.

Nobrīnījos, no kurienes rāda interese? Izrādās, mans nopelns bija tas, ka es biju no Latvijas, kuras tagadējā teritorijas daļa kādreiz bija piederējusi Krievijai, tieši tajā laikā, kad Jēzus Sadraudzība tika aizliegta. Viņš to zināja un stāstīja man, ka pateicoties Krievijai un krievu tautai, ir izdzīvojusi un saglabājusies Jēzus Sadraudzība, un viņš tagad ir jezuīts. Viņam šie notikumi bija kaut kas liels un nozīmīgs. Ar viņa acīm es paskatījos uz Krieviju un savdabīgo Latvijas lomu šajā notikumā. Kopš tā laika es skatos savādāk uz krievu tautu.

Šis notikums liek aizdomāties arī par to, kādas sekas var būt kāda cilvēka pieņemtajam lēmumam, ka to piemin un atceras vēl pēc vairākiem gadiem, vairākiem gadsimtiem. Vai Katrīna Lielā savā laikā varēja iedomāties, ka kāds cilvēks no ASV pēc vairāk kā divi simti gadiem būs viņai un viņas tautai pateicīgs par to, ka viņa ļāva Jēzus Sadraudzībai patverties Krievijā?

Vai kāds mans šīs dienas lēmums kļūs tik nozīmīgs, ka kāds cilvēks, kas dzīvos vēl pēc manis, būs pateicīgs? Pirmajā brīdī šķiet, ko nu es? Tomēr sirds dziļumos kaut kas protestē un čukst - ja arī tavu vārdu nezinās, tomēr tam, ka tu esi, noteikti ir paliekoša nozīme. Es gribu tam ticēt.

2010. gada 2. februāris

Katrai lietai ir savs nolikts laiks

2010-02-01T09:15:00.002+02:00

Kādā novembra piektdienā ap pusdienas laiku sēdēju gaitenī pie zobārsta kabineta un gaidīju, kad tikšu izsaukta. Cilvēku bija maz. Kādu gabaliņu pa labi no manis - māte ar savu dēlu, kādus sešus gadus vecu zēnu, pa kreisi - kāda pajauna sieviete. Puika nemierīgi dīdījās, ik pa brīdim sita mātei ar savām roķelēm un dusmās teica - nehoču, nehoču (negribu). Tad viņš aiznesa mātes mantu tīkliņu un paslēpa zem kāda krēsla, atgriezās un atkal sita mātei. Šķita, ka tā ir viņa rekcija uz to, ka viņam tika darīts pāri. Māte teica, lai viņš beidz, ka pateikšot tēvam. Saņemot kārtējo bērna roķeles sitienu, viņa jau kuro reizi retoriski jautāja: "Nu, ko tas nozīmē?" Māte turpināja nesekmīgi disciplinēt bērnu, viņu apsaucot, bet puikas agresivitāte nemazinājās.

No mātes sarunas ar kādu medicīnas darbinieci sapratu, ka zēnam ir pienācis laiks izraut kādu piena zobu. Man šķita savādi, ka māti ne pārāk pārsteidza šāda sava dēla uzvedība, un mani nedaudz pārsteidza, ka viņa nemēģina dēlam izskaidrot šī ārsta apmeklējuma nepieciešamību, nemēģina viņu iedrošināt uz gaidāmo zoba raušanu. Bet tas jau nebija mans bērns. Nezinu, vai tā viņam bija pirmā zoba raušanas reize, bet izskatījās, ka zēns tam nebija gatavs. Jutu, ka viņš to uztver kā vardarbību pret sevi, kā nerēķināšanos ar viņu kā personu. Un viņš pret to protestēja ar tiem līdzekļiem, kādi bija viņa arsenālā - skaļa uzvedība, sišana mātei, mantu nobēdzināšana.

Vēroju un domāju - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai šis gadījums būs atstājis kādas sekas arī viņa dvēselē, ko viņš uztver kā vardarbību pret sevi? Ieminējos mātei, ka puika droši vien nav gatavs zoba raušanai, varbūt būtu vērts parunāties, sagatavoties, lai bērns tam varētu garīgi nobriest, un atnākt citu reizi. Māte teica, ka viss jau ar ārstu esot sarunāts. Vairāk neko neteicu. Saprotams, mātei padomā bija sava dienas kārtība. Bērns turpināja protestēt, māte tikai apsauca it kā tā tam arī būtu jānotiek. Šķita, ka viņi katrs dzīvoja savā pasaulē. Bērns ar bailēm par to, kas un kā būs, māte ar stoisku mieru un pareizības sajūtu.

Kā beidzās šis stāsts, nezinu, jo mani iesauca kabinetā. Braucot mājās no klīnikas, atcerējos kādu atgadījumu savā bērnībā. Es toreiz varēju būt pāris gadus vecāka par šo zēnu un man bija paredzēta mandeļu operācija. Slimnīca man bija sveša vide, man bija bail. Māsiņas mani vairākkārt gatavoja operācijai, bet operācija tā arī nenotika. Analīzes to neļāva. Tā es nodzīvoju Bērnu slimnīcā vairākus mēnešus. Redzēju ne vienu vien bērnu, kam tika veikta operācija, un kas pēc pāris dienām tika izrakstīts no slimnīcas. Tikai es tur paliku un paliku.

Un tad, es joprojām atceros to iekšējo sajūtu - es jutu, ka es beidzot esmu gatava operācijai, mans gars ir tam gatavs. Man dzīve slimnīcā bija apnikusi. Man uztaisīja analīzes. Vai tā bija sagadīšanās - nu manas analīzes arī beidzot bija labas. Operācijas rītā daktere man vaicāja, vai es esot nobijusies? Atbildēju pavisam godīgi, ka pilnīgi nemaz, bet viņa tikai neticīgi nogrozīja galvu un noteica, ka tā nu gan diez vai esot. Es paļāvīgi devos uz operāciju zāli. Operācijas laikā ne es raudāju un brēcu, ne mēģināju atgaiņāties ar rokām, kaut gan operāciju zālē bija vairākas māsiņas, kas mani turēja krēslā. Tagad, turpat vai pusgadsimtu vēlāk, es atceros šo notikumu kā kaut ko gaišu un skaistu.

Šie divi stāsti ir savā ziņā līdzīgi, tikai nezinu, kādas atmiņas par savu zoba raušanu būs zēnam, ko redzēju klīnikā. Vai mēs vienmēr ļaujam sev un citiem nobriest? Vai arī mēs pieļaujam vardarbību pret sevi un saviem bērniem, jo ir taču termiņi un laiks ir zelts? Mēs iekļaujamies savos pašu noteiktajos termiņos un paspējam, bet vai tas patiešām ir zelts, ko iegūstam? Vai mēs ļaujam sev un saviem bērniem nobriest līdz brīdim, kad būsim kaut kam gatavi?

Šķiet, te vietā būtu minēt rindas no kādas gudrības grāmatas:

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.

Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.

Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.

Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.

Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.

Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.

Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.

Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.

(Salamans Mācītājs 3, 1-8)

Reiz lasīju, kā kāds teologs skaidroja, ka būt šķīstam nozīmē zināt no savas pieredzes (tās ir pieredzes zināšanas pretstatā teorētiskām zināšanām) cilvēkus, lietas, vietas, izklaidi, dzīves posmus, dzīves dotās izdevības un seksu tādā veidā, ka tas nav vardarbīgi ne pret tām, ne pret sevi.Šķīstība nozīmē godbijīgu šo lietu pieredzi, lai šī pieredze darītu mūs nevis mazāk, bet tieši vēl vairāk līdzsvarotus (sabalansētus). Tā cilvēks ir šķīsts, kad attiecas pret citiem tādā veidā, ka nepārkāpj viņu morālās, psiholoģiskās, emocionālās, seksuālās vai estētiskās robežas. Šķīstība ir cieņa un godbijība. Šķīstības augļi ir līdzsvarotība, pateicība un prieks.

Būt noderīgākam

2010-01-31T09:14:00.002+02:00

1523.gada sākumā viņš devās uz Barselonu, lai kāptu kuģī. Ilgodamies rast patvērumu vienīgi Dievā, tas vēlējās doties ceļā viens pats, lai gan bija daži, kas piedāvājās pavadoņos. [..] Ceļojot kopā ar kādu, izsalcis viņš cerētu rast otra atbalstu; ja gadītos pakrist, gaidītu palīdzību, lai varētu piecelties, un tādējādi paļautos uz ceļabiedru un tam pieķertos. Turpretī viņš vēlējās paļauties vienīgi uz Dievu un vienīgi tam veltīt savu mīlestību un cerību. Svētceļnieks teica to, ko juta sirdī (Ignācijs Lojola. Svētceļnieka piezīmes. Rīga, KDI, 2002, #35, 35.-36.lpp).
Vēlāk Ignācijs ieteica doties ceļojumā vismaz divatā ... lai, rupēs daloties un kalpojot tuvākajiem, būtu noderīgāki tiem, pie kā ir sūtīti. Vai pretruna? Arī Jēzus mācekļus sūtīja misijā, kalpošanā divatā. Vismaz divatā, pēc tam kopienā - lai būtu noderīgāki citiem. Bet vai pretruna? Laikam jau nē - jo arī divatā, arī kopienā - katram vienam ir jāsaglabā paļaušanās vienīgi uz Dievu. Vismaz divatā palīdz, kad ir rūpes, jo otra klātesamībā, skatienā, vārdos, pieskārienā sajūti un apzinies, ka esi iesaistījies tajā kopienā, kurā darbojas arī Dievs.
2005.gads